LATGALE – LATVIJAS CETURTAIS NOVADS
Latgales latviešu garīgās dzīves struktūra veidojās caur katoļu baznīcu, latīņu civilizācijas ietekmē un ir atšķirīga no Ziemeļeiropas protestantisma iespaidā veidotās kultūras Vidzemē un Kurzemē. 1905. gada notikumi Latgalē nebija tik izjūtami kā Vidzemē un Kurzemē. Latgalē, pēc Tadeuša Puisāna grāmatā minētā, tika nošauts tikai viens cilvēks un 243 citi sodīti administratīvajā kārtā ar trīs mēnešu cietumsodu.
Līdzīgi Baltijas bēgļu centrālkomitejai, arī latgalieši 1915. gadā izveidoja savu Latgales bēgļu palīdzības biedrību, sākotnēji Pēterpilī. Par biedrības dibinātājiem parakstījās Fr. Kemps un K. Skrinda. Latgales bēgļu palīdzības biedrība sadarbojās ar Baltijas bēgļu centrālkomiteju, kuras rindās bija vēlākie valstsvīri: Čakste, Goldmanis, Zālītis u.c.
Fr. Kemps 1916. gadā nodibināja pirmo latgaļu politisko partiju – Latgalīšu demokrātiskūs dorba ļaužu partiju. Drīz vien šī partija pārtapa par Latgaļu tautas komiteju. Partijas izdeva savu laikrakstu „Laužu Bolss”, un 1917. gada 6. maijā iznākušajā numurā bija iespiesta partijas programma, kas sastāvēja no 15 paragrāfiem. Pirmie divi noteica politiskās darbības mērķus:
1. Latgaliešu tautai, kurai ir sava latgaliešu valoda, sava literatūra, savi tautas ieradumu, pastāvīgas kultūras patur visas tiesības uz pilnu tautisku pašapziņu un vietējo autonomiju.
2. Visas citas Latgales nācijas (tautas) patur pilnu brīvību valodas, ticības, tautiskās dzīves un tiesību sfērā.
Latgale palika šķirta no Kurzemes un Vidzemes guberņām, bet bija kā autonoma vienība Krievijas federatīvajā sastāvā. Tāds bija Kempa un tā līdzgaitnieku viedoklis.
Pastāvēja arī no Kempa partijas atšķirīgs politisks virziens, kura priekšgalā bija garīgā inteliģence. Šī novirziena piekritēji prasīja atdalīt katoļticīgos Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķus no Vitebskas guberņas un pievienot tos Vidzemes guberņai, ar autonomijas tiesībām visai Latvijai – Brīvā Latvija, brīvā Krievijā.
…
