Nacionālisms, tā izpausmes politikā mūsdienu Eiropā

Nacionālisms ir etniski politiska ideoloģija, kas pirmajā vietā stāda nācijas identitātes konceptu. Nacionālisms var ietvert gan nācijas identitātes un vērtību aizsardzību, gan savas nācijas stādīšanu augstāk par citām. Nacionālisms ir ideoloģija, kas uzskata nāciju par cilvēka sociālās dzīves fundamentu, 19. gadsimtā tas sāk dominēt valstu iekšējā politikā. Nacionālisma jūtas sakņojas kā vēsturisko, tā ģeogrāfiskos, kā valodiskos, tā kultūras apstākļos. Nacionālismam raksturīga noteiktas grupas locekļa piederības izjūta, apziņa, ka cilvēks pieder kādai noteiktai tradīcijai, kas ir atšķirīga no citu grupu tradīcijām. Nacionālisms sakņojas Franču revolūcijā, un tas gadsimta laikā iegūst vairākas nokrāsas. Būtiskākie strāvojumi ir kultūras un politiskais nacionālisms. Kultūras nacionālisms visplašāk izplatījās tieši Centrāleiropā un Austrumeiropā, kur, būtībā izkliedētiem cilvēkiem, nācijas apziņu veido kopēja senatne, reliģija un/vai valoda. Politiskais nacionālisms, kas pieprasa savu valsti, un pat izvirza savu nāciju kā vadošo pasaulē, veidojas nedaudz vēlāk, lai gan bieži vien ir grūti nošķirams, jo īsts kultūrnacionālisms laikam ir iespējams vien tikai dažu intelektuāļu, filozofu, aprindās, taču izejot jau plašākā publikā, rodas vēlme pēc kādām īpašām tiesībām.
Nacionālisms ir tieksme, kas vērsta uz kādas tautas mūžīgu pastāvēšanu citu tautu vidū. Taču ikviena tauta var cerēt mūžīgi pastāvēt tikai tad, ja tai ir politiska patstāvība- neatkarīga valsts, kas šo pastāvēšanu var nodrošināt. Savukārt nodrošināt šādu ļoti ilgstošu pastāvēšanu neatkarīgā valstī var tikai tad, ja kādas valsts pamatnācijai ir noteicoša loma un lemtspēja likumdošanā un reizē ar to visās kultūras un saimnieciskās dzīves jomās. Lai pamatnācijai būtu tāda loma un spēks, tai jābūt stabilā.…