Tiešā un pārstāvnieciska demokrātija. Roberta Dāla "poliarhijas" koncepcija

Poliarhijā neko neuzspiež un nepiespiež, bet tā kā pierunā vēlētājus un balsotājus, citiem vārdiem sakot, mēģina ar labu panākt mērķi. Grupa, kas efektīgā veidā, tas ir runājot, var piedalīties politisko līderu izvēlē, būs mazāk vērsta un noskaņota uz konfliktu. Kas radīs labāku atmosfēru un neradīs lielu nīdēju skaitu. Un iedzīvotāju grupa, kam politiskie spēki tiks uzspiesti bez vēlēšanām, būs vairāk tendēta uz konflikta izraisīšanā, izrādot protestu. Nepoliarhijās ir vairāk vienpusēja, jo valdībai ir daudz lielāks spēks un ietekme, attiecībā uz grupām. Bet poliarhijās grupas var ietekmēt valdību tik pat lielā mērā kā valdība var ietekmēt grupas. Visus jautājumus var risināt mierīgi, ejot uz kompromisu, kas ir viens no demokrātijas valstu pamatlikumiem.
Katra valsts savā veidā nonāca pie poliarhijas. Bet viennozīmīgi šis ceļš bija grūts. Jo, kad ļauj sabiedrībai rīkoties brīvi, to pārvaldīt ir vēl grūtāk, un jābūt profesionāļiem valdībā, lai to uzklausa un tajā ieklausās.
Bija valstis, kuras kļuva neatkarīgas pēc ilgu gadu un gadsimtu ārvalstu okupācijas, kolonizācijas, ietekmes, un šīs valstis ir jaunas un attīsta nacionālisma izjūtu un dažādus mehānismus konfliktu un problēmu risināšanai. Bet bija valstis, kuras bija nacionāli brīvas un tām bija iespēja izveidot politisko pieredzi, izveidot nacionālo piederības izjūtu valsts iedzīvotājiem, kā arī bija vairāk laika izstrādāt mehānismus, lai atrisinātu esošas sadursmes un konfliktus.
…