Politiskās sistēmas, klasiskās teorijas, to pētniecība

Engelss uzskatīja, ka attīstībā darbojas vairāki faktori un procesi, un ka šādas vai līdzīgas vērtības (procesi, elementi) ir jāskata kopā jebkurā attīstībā, jo, piemēram, iepriekš skaidrotā valsts ekonomiskā uzbūve ir tas, kas ietekmē sabiedrības veidošanos – šajā gadījumā ekonomiskā uzbūve, politiskā sistēma u.c. aktori ir šie elementi un vērtības, kas viens otru ietekmē, rezultātā mainot pašu pamatu – sabiedrību.
Dons Martindale (Don Martindale) šīs teorijas, kas iedarbojas uz sistēmas pieeju iedala divos iedalījumos, kas ir holsims, kurā individuāliem veselumiem un to darbībām nav tik liela ietekme kā savstarpēji mijedarbojošiem veselumiem (Īstona, Almonda, Pārsona teorijas tiek iedalītas šajā iedalījumā) un elementārisms, ko raksturo tieksme pēc sīkākas izpētes salīdzinošajā politikā, kas ir raksturotā dialektiskā sistēma. Pats Martindale ir izveidojis teoriju sintēzi, tās iedalot vispārīgajos un alternatīvajos piemēros. Līdz viduslaikiem nodalīja prātu no matērijas, savukārt sociālo zinātnieku mēģinājums ir fizikas zinātņu metodes piemērot humanitārajām zinātnēm (pozitīvisms), un antipozitīvisma idejas ir pret pozitīvisma domu, ka fizikas zinātņu metodes ir pielietojamas pie politikas u.c. zinātnēm, taču abas šīs zinātnes ir saistītas ar sistēmas teorijām. Holisma sistēmas raugās uz sistēmu kopumā, pievēršoties atsevišķām daļām tikai ar kopēju sistēmu kontekstā, savukārt elementārisma sistēmas pēta atsevišķas sistēmas daļas.
…