Eiropas Savienības ietekme uz Latvijas tiesību sistēmu

Iestāšanās Eiropas Savienībā skaidri noteikta Māstrihtas līguma jeb Līguma par Eiropas Savienību 49. pantā: "Jebkura Eiropas valsts, kas respektē 6. panta 1. punktā izklāstītos principus, var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli. Tātad, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, valstij jārespektē brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma principi (Māstrihtas līguma 6. panta 1. punkts). Savukārt Eiropas Savienības Padome saskaņā Māstrihtas līguma 7. pantu var atņemt dalībvalstij dažādas tiesības, ja konstatē, ka tā pārkāpusi minētos principus, un pati arī lemt par šo sankciju atcelšanu. Tātad dalībvalstij jārēķinās ar Eiropas Savienības viedokli un tiesību principu interpretāciju. No Māstrihtas līguma un Romas līguma izriet Eiropas Savienības kompetence šādās jomās: brīva preču aprite; lauksaimniecība; personu pārvietošanās brīvība, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite; vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos; transports; konkurence, nodokļi un tiesību aktu tuvināšana; ekonomikas un monetārā politika; nodarbinātība; kopējā tirdzniecības politika; muitu sadarbība; sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunatne; kultūra; veselības aizsardzība; patērētāju tiesību aizsardzība; Eiropas komunikāciju tīkli; rūpniecība; ekonomiskā un sociālā kohēzija; pētniecība un tehnoloģijas attīstība; vide; sadarbība ar trešajām valstīm ekonomikas, finanšu un tehnikas jomā. Tik plašs ir kompetenču klāsts, kuras dalībvalstis, to skaitā arī Latvija, iestājoties Eiropas Savienībā ir ļāvušas regulēt Eiropas Savienībai.