Nobeigums
1991. gadā Beļģijas ārlietu ministrs nosauca Eiropas Savienību par „ekonomisku gigantu, politisku punduri un militāru tārpu”. Šis darbs bija uzrakstīts tāpēc, lai apgāztu šādu apgalvojumu un parādītu, ka ES ir attīstījusies laika gaitā gan politiskajā, gan militārajā ziņā. Autors koncentrējās nevis uz KĀDP vai EDAP vispārējo apskatu, bet pievērsa savu uzmanību ES miera uzturēšanas koncepcijai, mehānismam un praksei, mēģinot atbildēt uz jautājumu, vai ES ir spējīga piedalīties starptautiskā miera uz drošības uzturēšanā.
Par ES miera uzturēšanas rašanos var uzskatīt 1991. gadu, kad uzliesmoja etniskais konflikts Horvātijā, un organizācija iesaistījās tā risināšanā kā starptautisks aktieris. Līgums par Eiropas Savienību konceptualizēja ES miera uzturēšanas instrumentus, tomēr to izmantošana bija visai ierobežota un neveiksmīga. ES ietvaros nepastāvēja struktūras, kas varētu vadīt un plānot miera uzturēšanas pasākumus; ES dalībvalstīm bija atšķirīga nostāja pret kopējās aizsardzības politikas nākotni – no atbalsta līdz ignorēšanai – un tas veicināja NATO un RES lomas palielināšanos; organizācijai trūka militārie līdzekļi, lai efektīvi iejauktos konfliktā, un līdz ar to ES aprobežojās ar diplomātiskajām sarunām, monitoringu un humānās palīdzības piegādi.
Par lūzumpunktu kļuva karš Kosovā, kur ES izrādījās nevarīga, bet tas kalpoja par stimulu Eiropas militārā elementa attīstībai, kuru paredzēja Amsterdamas līgums. Ļoti īsajā laikā ES miera uzturēšanas koncepcija evolucionēja no soft uz hard funkcijām, radot gan attiecīgo aparātu (PSC, EUMC, EUMS), gan attiecīgo instrumentu (ERRF un kaujas grupas). Kopš 2003. gada ES vada savas miera uzturēšanas misijas, kuru mērķis ir kontrolēt pēc-konflikta situāciju un veicināt stabilitāti. Kaut gan ir jāatzīmē, ka ES operatīvās spējas ir diezgan vājas – tā var atļauties tikai skaitliski mazas misijas ar šauru mandātu, paļaujoties uz citu starptautisko organizāciju infrastruktūru. Diemžēl ir jāsecina, ka kopējās aizsardzības politikas nākotne ir atkarīga no Eiropas valstu līderu politiskās gribas un aktīva finansējuma, ja tā patiešām attīstīsies pētniecības un tehnoloģiju virzienā. NATO faktors arī spēlē savu lomu, šķeļot ES dalībvalstis politiski un finansiāli divās grupās.
Atbildot uz ievadā uzstādīto jautājumu „vai ES miera uzturēšanas koncepcija ir dzīvotspējīga?”, ir jāatzīmē tas, ka aizsardzības un drošības jautājumi ir neatņemama organizācijas sastāvdaļa. Starp tiem miera uzturēšana ir svarīga ES funkcija, lai padarītu iekšējo un apkārtējo sociālo un ekonomisko vidi par stabilu un prognozējamu. Kaut gan ir jāatceras, ka ES nav miera un drošības garants kā ANO un miera nodrošināšana nav ES primārais mērķis. Pirmkārt, ES nav un nebūs spējīga veikt plašas miera dibināšanas un miera veidošanas funkcijas, jo trūkst resursu, pieredzes un infrastruktūras. Otrkārt, neskatoties uz izveidoto mehānismu un instrumentu, nav redzama ES dalībvalstu tieksme to plaši pielietot, jo viss atduras pret valstu nacionālajām interesēm. Tieši vājums lēmumu pieņemšanas līmenī raksturoja un joprojām raksturo KĀDP un EDAP attīstību, kas ir ļoti lēna un nav gatava jauniem izaicinājumiem, – tāpēc ES miera uzturēšana ir reaģējoša, nevis preventīva, un tās nākotne būs atkarīga no politiskā kompromisa sasniegšanas, nevis no objektīvas nepieciešamības.
…
