Jēdziens „neitralitāte” ir cēlies no latīņu valodas vārda neuter, kas nozīmē – ne viens, ne otrs. Kā būs redzams turpmāk sniegtajās jēdziena „neitralitāte” definīcijās, tieši šis skaidrojums – ne viens, ne otrs – viskodolīgāk un precīzāk atklāj jēdziena „neitralitāte” saturu.
Tātad, neitralitāte ir tāds valsts tiesiskais statuss, kam raksturīga atteikšanās piedalīties militāros blokos miera laikā un karadarbībā kara laikā.
Savukārt, angļu valodā šis valsts tiesiskais statuss tiek apzīmēts kā „neutralization”, kas tiešā tulkojumā nozīmē „neitralizācija”. Minētā jēdziena nozīme ir sekojoša – neitralizācija ir parasti mazas valsts neatkarības, kā arī politiskās un teritorialitātes integritātes garants, par ko kolektīvi ir vienojošās citas valstis (parasti lielvalstis), ar noteikumu, ka šī valsts nekaros ar citu valsti, vienīgi – pašaizsardzības gadījumā, kā arī nestāsies nekādā savienībā (nepievienosies tādam starptautiskam līgumam), kas var būt pretrunā tās neitralitātei.
Jāatzīst, ka iepriekšminētā jēdziena „neitralitāte” definīcija ir ļoti vispārīga. Lai pilnīgāk varētu atklāt šī jēdziena saturu, ir jāņem vērā arī fakts, ka neitralitātei kā valsts tiesiskajam, un, jāatzīst, arī politiskajam statusam var būt dažādi veidi. Proti:
Neitralitāte kara laikā jeb tā saucamā eventuālā neitralitāte;
Pastāvīgā neitralitāte.
Attiecīgi, neitrālas valsts statusu kara laikā uz sauszemes un jūrā (tā saucamo eventuālo neitralitāti) reglamentē 1907. gada Hāgas miera konferences V un XIII konvencija. Galvenie to nosacījumi attiecas uz neitrālo valsti un karojošo pušu tiesībām un pienākumiem: karojošām pusēm nav tiesību pārvērst neitrālo valstu teritoriju par karadarbības lauku – izvest cauri tās teritorijai armijas daļas, bruņojumu un vērst pret to savus bruņotos spēkus u.tml.
Jāuzsver, ka ar to, ka valstij ir neitrālas valsts tiesiskais statuss, un līdz ar to citas valstis saskaņā ar 1907. gada attiecīgajām Hāgas konvencijām nav tiesīgas aizskart šīs valstis, nevajadzētu saprast to, ka šādai valstij ar neitrālas valsts tiesisko statusu ir tikai jāpaļaujas, ka citas valstis ievēros savus pienākumus un nevērsīsies pret šo konkrēto valsti. Proti, valstij ar neitralitātes tiesisko statusu (arī ar pastāvīgās neitralitātes tiesisko statusu) joprojām saglabājas tiesības uz pašaizsardzību. Iepriekšminētais apgalvojums izriet no ANO Statūtu 51. panta, kas nosaka ikvienas ANO dalībvalsts tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību gadījumā, ja pret to notiek bruņots uzbrukums.
Savukārt, ar pastāvīgo neitralitāti saprot valsts atteikšanos piedalīties jebkuros militāros konfliktos un blokos un izvietot savā teritorijā ārvalstu militārās bāzes. Tātad, no iepriekšminētā izriet arī valsts pienākums neiesaistīties karadarbībā un nekādā veidā nesniegt karojošajiem tiešu palīdzību.
Pastāvīgā neitralitāte var būt tā saucamā garantētā neitralitāte. Tas nozīmē, ka šādu valsts neitrālo statusu ir atzinušas citas valstis. Pie tam, nevis vienkārši atzinušas, bet tas tiek nostiprināts, respektīvi – garantēts, arī starptautiskā līgumā. Kā visspilgtāko piemēru valstij ar garantētās neitralitātes tiesisko statusu var minēt Šveici. Proti, Šveices garantēto neitralitāti nosaka (garantē) Vīnes 1815. gada kongresa lēmumi un 1915. gada Parīzes Akts par Šveices pastāvīgās neitralitātes garantēšanu un tās teritorijas neaizskaramību. Vēl kā piemēru var minēt Austriju, kuras pastāvīgo neitralitāti garantē 1955. gada Valsts līgums par neatkarīgas un demokrātiskas Austrijas atjaunošanu. Jāmin arī Beļģijas pastāvīgā neitralitāte, kas tika noteikta ar 1831. gada līgumu, un kuras neitralitāti apņēmās garantēt Austrija, Francija, Krievija, Lielbritānija un Prūsija. Interesanti, ka Maltas pastāvīgo neitralitāti nosaka tās valdības 1981. gada deklarācija, kas ņemta vērā Eiropas drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) laikā.
Bez iepriekš apskatītās garantētās pastāvīgās neitralitātes, izšķir arī negarantēto pastāvīgo neitralitāti. Ar to saprotot situāciju, kad starp pastāvīgās neitralitātes valstīm ir arī tādas, kuru statusu, lai gan arī atzīst visas valstis, tomēr to pastāvīgās neitralitātes statusu negarantē.
Tomēr, lai gan teorijā šāds valsts neitralitātes statuss netiek izšķirts, domājams, ka ņemot vērā vēsturisko praksi, ir jārunā arī par gadījumu, kad valsts pati ir izvēlējusies un pat starptautiski deklarējusi savu neitralitāti, un iekšēji materializējusi to tiesību aktos. Tomēr, neskatoties uz to, citas valstis to neatzīst. Sīkāk šis jautājums tiks aplūkots darba 2. nodaļā, kad tiks analizēta Baltijas valstu neitralitāte.
