ES pilsonības problēma Latvijā

Laika gaitā ES kā reģionālas organizācijas realizētā loma un tai piemītošā ietekme, kuru lielā mērā noteica tās īstenoto funkciju paplašināšanās, globālajā telpā ir ievērojami palielinājusies, kas tai pat laikā veicināja nepieciešamību nodrošināt pēc iespējas lielāku ES leģitimitātes pakāpi. „Tādējādi Māstrihtas līgumā jeb Līgumā par Eiropas Savienību (1992. gadā) kā viens no pamatmērķiem tika definēta ES pilsonības jēdziena radīšana”1, „kas, palielinot ES leģitimitātes līmeni, kuru sekmētu ES pilsoņiem piemītošās tiesības tieši, nevis pastarpināti piedalīties turpmākajā Eiropas integrācijas procesā, kas tādējādi kalpotu vienotas Eiropas identitātes izveidošanas un nostiprināšanas mērķiem.”2
Līdz ar to ir iespējams minēt, ka ES pilsonības pamatnostādņu realizēšanai ir ļoti svarīga nozīme ES funkcionēšanas un lielākas integrācijas pakāpes veidošanas kontekstā, kas tādējādi ir veicinājis to, ka Māstrihtas līgumā jeb Līgumā par ES noteiktie ES pilsonības raksturlielumi ir attiecināmi ne tikai uz „vecajām” ES dalībvalstīm, bet arī uz tām 10 jaunajām ES loceklēm, kuras pievienojās ES dalībvalstu saimei pēdējā ES paplašināšanās kārtā – 2004. gada 1. maijā. …