Rasu diskriminācija

Neiecietību var definēt kā nepamatoti negatīvu attieksmi pret cilvēkiem viņu dzīvesveidu, uzskatiem, interesēm, jūtām, paražām, ticību. No vienas puses neiecietība balstās uz aizspriedumiem pret dažādām sociālām un etniskajām grupām un šo grupu atsevišķiem pārstāvjiem. Bet no otras puses neiecietība arī vairo šos stereotipus sabiedrībā un sniedz tiem labvēlīgu augsni. Neiecietība pret citādo un stereotipiski un naidīgi uzskati par atsevišķām sabiedrības grupām var būt iekšēji vai slēpti, taču tikpat labi tie mēdz izpausties kā konkrētas darbības, vardarbība vai diskriminācija, radot nelabvēlīgas sekas personām un sabiedrībai kopumā. Viena no neiecietības izpausmēm ir diskriminācija. Diskriminācija un neiecietība nekādā veidā nav savienojama ar demokrātiskas valsts principiem un vērtībām. Pie tam tā traucē sabiedrības attīstībai un labklājības celšanai valstī.
Jau vēsturiski neiecietība visvairāk ir izpaudusies pret personām ar atšķirīgu ādas krāsu un etnisko izcelsmi, reliģiskajām un seksuālajām minoritātēm. Pētījums[1] atklāj, ka 45% Latvijas iedzīvotāju sev kaimiņos nevēlētos musulmaņus, čigānus - 42%, homoseksuāļus – 38%, citas rases cilvēkus – 10%.…