Zinātniskais aparāts un zinātniskā darba metodes politikas zinātnē

Politika plašākā nozīmē ir netraucēta aktivitāte, kuras likumus cilvēki sargā un uzlabo, paši tiem pakļaujoties. Tā vēršas pret sarežģīto ķēdes posmu starp konfliktu un sadarbību. No citas puses raugoties, pretinieka viedoklis, citas ieceres un vēlmes un pretunīgās intereses rada cilvēkos neapmierinātību, lai gan cilvēki zina, ka lai pārvaldītu un iespaidotu šos noteikumus, ir jāsadarbojas arī ar citiem cilvēkiem. Politika drīzāk ir konflikta kompromisa meklētāja, jo ne jau vienmēr var vienoties par noteiktu atrisinājumu un to veidošanu. Politika ir neizbēgams process cilvēces attīstībā. Daudziem cilvēkiem pret politiki ir aizspriedumi, un daudzi domā, ka studenti, kuri mācās politiku un skolotāji, kuri māca politiku kaut kādā ziņā jābūt neobjektīviem attiecībā pret politiku un politikas jautājumiem, jo nevar būt viens noteikts un objektīvs viedoklis un tas arī reāli nemaz nevar būt. Valda uzskats, ka politika ir “netīra” , kur notiek apvārdošana, manipulācijas, krāpšana, sagrāve un pat vardarbība. 19.gs. Henrijs Džonsons rezumēja politiku kā sistemātisku naida organizāciju. Parasti politiku izskaidro ne pārāk labi, izvairoties teikt, ka tā pat varētu būt vajadzīga un slavējama. No otras puses skatoties, politika ir varas, autoritātes izpausme, kopēja lēmuma veidošana, nepietiekamu resursu sadale, krāpšanas un manipulācijas iepraktizēšanās utt. Politikas jēdziens nav skaidri izskaidrojams un ir diskutējams jautājums, jo ir diferenciēti tās traktējumi.…