Cilvēka dabas izpratne politikas teorijā

Filozofijas pamatlicējs Martins Heidegers ir teicis: „Uz ko gan citu vērst rūpes, kā vien uz to, lai atgrieztu cilvēku pie viņa būtības? Ko gan vēl citu tas nozīmē kā vien vēlēšanos, lai cilvēks kļūtu cilvēcisks?”
Eiropas filozofijā ir pastāvējuši ļoti dažādi uzskati par cilvēku. Par cilvēku raksturojošām īpašībām tiek uzskatīta pašapziņa, apzināta rīcība, darbība ar simboliem, valoda, dzīve sabiedrībā, darba rīku radīšana un izmantošana, saprātīgums, brīvība un jaunrade.
Filozofi ir centušies raksturot cilvēku dažādos veidos. Platons ir pat mēģinājis cilvēku definēt kā divkājainu dzīvnieku tikai kuram nav apspalvojuma. F.Nīče uzskata, ka cilvēks ir neizveidojies dzīvnieks. Pēc Dekarta domām cilvēkam piemīt saprāts. J.Herders savukārt cilvēku nosauc par pirmo dzīvo būtni, ko daba atlaidusi brīvībā, bet K. Markss cilvēka būtību raksturo kā sabiedrisko attiecību kopumu.
Jautājums “Kas ir cilvēks?” savā dziļākajā būtībā ir grūts un sarežģīts, lai gan sākotnēji tas šķiet vienkāršs un saprotams. Cilvēki esam mēs paši un citu tautu pārstāvji, bērni un pieaugošie. Savā ikdienas pieredzē mēs protam atšķirt cilvēku no citām dzīvām būtnēm. Tātad pastāv kāds noteikts cilvēka pazīmju kopums.…