Latviešu tautasdziesmas

Ievads.
Noliedzot savu valodu, mēs noliegtu savu tautu, aizmirsdami savu vēsturi mēs kļūtu nabagi, bet atsacīdamies no dainām, mēs zaudētu savu dvēseli.
Tautasdziesmas jeb dainas [patiesi ir viena no mūsu tautas bagātībām, un lepoties ar tām mums ir pamats. Neba katrai tautai ir tik daudz dziesmu kā mums. Bet daudz to, jādomā, bijis arī citām tautām. Mums tikai vairāk palaimējies tai ziņā, ka tieši mums bija savs Krišjānis Barons – vīrs, kas šīm dziesmām spēja atdot savu dzīvi. Palaimējies ar tāpēc, ka Barons nodzīvoja garu mūžu – paguva lielo tautasdziesmu vākšanu un kārtošanas darbu pabeigt un pēc tam vēl dažus gadus pasildīties tautas atzinības saulītē, tā kļūstot par balto Dainu Tēvu.
Mums nav ne savu Vēdu kā indiešiem, ne savas Avestas kā persiešiem, ne arī savas Iliādas un Odisejas kā grieķiem. Mums ir tikai šie biezie dainu sējumi, un tajos ierakstīta mūsu valoda, mūsu vēsture, mūsu tautas gadsimtu pieredze un sapņi. Tāpēc arī tautasdziesmas bijušas un vēl joprojām ir viens no pašiem svarīgākajiem tautas kultūras un gara dzīves stūrakmeņiem.
Latviešu mūzika, glezniecība, grafika un visas pārējās mākslas lielā mērā balstās uz tautasdziesmu pamatiem, bet jo īpaši tas sakāms par latviešu literatūru. No Ausekļa līdz Rainim un no Annas Brigaderes līdz mūsdienu autoriem tieši vai netieši visa mūsu dzeja, visi poēzijas veidi aug, zaro un kuplo no dainu saknēm. Un tas ir viens no iemesliem, kādēļ mums arī šodien jālasa un jādzied tautasdziesmas, jāpazīst mūžsirmā dainu pasaule.
…