Krustiņa raksturojums Rūdolfa Blaumaņa lugā "Pazudušais dēls"

Krustiņu māc žēlums un mīlestība pret tēvu. Tā ir dziļa un sāpīgi patiesa. Krustiņš saprot, ka tad, kad atklāsies lielā parāda summa, vecais Roplainis būs galvenais cietējs un tiks Iņķa priekšā ne vien materiāli, bet arī morāli iznīcināts. Lai glābtu tēva mūža ieguldījumu – mājas, Krustiņš izdara noziegumu un iet bojā.
Lai arī luga uzrakstīta vairāk kā pirms simts gadiem atpakaļ, problēmas un aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās. Arvien vairāk cilvēku savas neizdevušās dzīves noraksta uz vecāku bezatbildību, uz draugu neiecietību uz niecīgās darba samaksas un neizdevušās mīlestības uz drosmes un pārākuma, uz azartspēļu un alkohola rēķina. Tā vietā, lai mainītu sevi, stātos pretī atkarībai no alkohola, kas rada iespēju noslēpties, aizbēgt, nedomāt, nerisināt problēmas, viņi, tāpat kā Krustiņš, nododas vis prastākai un nožēlojamākai sevis žēlošanai, kas nedod iemesla ne laboties, ne samierināties. Adīt no jauna savus dzīves cimdu viņi nespēj, jo neredz iespēju un pat nenojauš, kā to izdarīt. Bet ko sabiedrība ir darījusi, lai nebūtu šo „pazudušo dēlu”? Šis jautājums joprojām paliek aktuāls.
…