Veicot nelielu pētījumu savu tuvāko cilvēku lokā, es apkopoju visdažādākos deminutīvus, kādus katram par sevi ir nācies dzirdēt. Jāsaka godīgi, deminutīvu daudzums un oriģinalitāte nebija atkarīga no cilvēka vecuma vai no dzimuma, kā es to sākotnēji biju iedomājusies. Manam opītim, kuram ir 78 gadi, bija vienāds deminutīvu skaits ar manu mazo krustmātes dēliņu, kuram ir 6 gadi. No tā secinu, ka katram vārdam ir sava specifika, dažus vārdus mēs gribot nevaram tik bagātīgi izlocīt kā citus, piemēram, Renāte salīdzinājumā ar Amēliju.
Otra zīmīga sakritība, ko ievēroju – pārsvarā dominē pozitīvo un mīļuma izspausmes deminutīvu izmantošana, tikai dažreiz tiem tiek piešķirta negatīva nozīme. Tikai četriem no maniem divpadsmit aptaujātajiem cilvēkiem ir vismaz viens vārda paveids, ko lieto nesaskaņu vai dusmu ietekmē.
Demunitīvu izveide ir sava veida “spēlēšanās” ar vārda piedēkļiem un galotnēm. Kā populārākas vārda galotnes varēja novērot: “-iņa”, “-īte”, “-ītis”. Šīs deminutīvu galotnes sasaucas ar ikdienas mīļvārdiņiem un to galotnēm “sirsniņa”, “saulīte”, “zaķītis”, utt. Tas pierāda, ka šīs ir labskanīgas skaņas un ērti izmantojamas ikdienas sarunās.
…
