Aleksandrs Grīns "Dvēseļu putenis", 1.daļa

Atgriežoties Slokā nodaļas biedri mūs sagaida ar skaudīgām acīm, bet kad Vilnis no kabatas izvelk pudeli ar ailakotu kaklu un nēģus, biedru acis priekā iegailas.
Mēs atkal dodamies karot. Mēs devāmies izlūkos un man tēvs arī bija ar mums. Šajā liktenīgajā reizē mani ievainoja vācu šauta lode. Tēvs mani nesa uz rokām un man bija tik labi un viegli.
Mani aizveda uz slimnīcu, Rīgā. Lode man bija izgājusi cauri plecam, mutei un palikusi degunā, tāpēc es nemaz nevarēju parunāt. Pirms operācijas mani bija atnākušas apciemot trīs māsas, es arī saņēmu no tēva vēstuli un pēc operācijas arī Mirdza atnāca. Es biju ļoti laimīgs, ka viņa ir atnākusi un mēs pat nepamanījām, ka apmeklētāju laiks jau ir beidzies. Sarunājām tikties nākošajā, dienā, bet Mirdza neatnāca. Mirdza atnāca nākošajā, dienā, bet pēkšņi es viņai uz kakla ieraudzīju zilumu un mēs atkal sastrīdējāmies. Pēc mūsu strīda es ātrāk gribēju atgriezties frontē.
Atgriezāmies frontē. Cīnījāmies pie Nāves salas un es no Slokas pārgāju uz izlūku nodaļu. Mēs tagad bijām izlūki un devāmies izlūkot vācu ierakumus neitrālajā zonā.
…