Antīkās retorikas attīstības posmi un svarīgākās atziņas

Retorika ir zinātne par izteiksmīgu runu, runātā vārda iedarbīgumu, dažādiem publiskās runas veidiem un formām. Auditoriju var ietekmēt gan mutiski, gan rakstiski, izmantojot argumentus, pierādījumus, dažādu iespēju demonstrāciju u.tml. Šajā procesā tiek izmantoti dažādas emocijas un sajūtas, gan verbālie, gan neverbālie līdzekļi, kas savukārt veido vai nu jaunus stereotipus vai arī modificē jau esošos.
Retorika ir viena no senākajām zinātnēm. Par tās pirmsākumiem tiek uzskatīts laika posms ap 5. gs. p.m.ē. Senajā Grieķijā, precīzāk Sirakūzās. Pirmās runas bija tiesu un politiskās runas. Šajā laikā Grieķijā bija pilsētvalstis. Lai pārliecinātu Tautas Sanāksmi, politiķim vajadzēja tieši uzrunāt tautu un atrast vispārliecinošākos argumentus. Lai spētu pārliecinoši uzstāties, bija nepieciešami skolotāji, kuri par maksu apmācīja karavadoņus, politiķus, tiesnešus uzstāšanās mākā. Šādus skolotājus sauca par sofistiem ( gr. sophistes – meistars, gudrais). Viņi ne tikai apmācīja daiļrunāšanā, bet arī paši sastādīja runu tekstus. Sofisti uzsvēra vārda spēku. Gorgijs ir rakstījis: ”Vārds ir liels valdnieks, kurš neskatoties uz mazo un absolūti neievērojamu ķermeni, veic lielas lietas. Jo tas var radīt bailes, kliedēt skumjas, iepriecināt vai izteikt līdzjūtību”
Sofisti lielākoties bija bagāti un ietekmīgi cilvēki. Liela daļa no viņiem pildīja diplomātijas uzdevumus (Gorgijs), sastādīja likumus (Protagors).
…