6. Secinājumi
Komunikācija ir informācijas apmaiņas un savstarpējo attiecību veidošanas process. Dabiska, sabiedrībā vispārpieņemta komunikācijas sistēma ir valoda. Tomēr ir cilvēki, kuriem ir ierobežotas iespējas savstarpējās saziņas procesā lietot mutvārdu runu. Pie šīs grupas pieder arī personas ar dzirdes traucējumiem. Nedzirdīgiem cilvēkiem zīmju valoda ir dzimtā valoda, un tas ir būtisks elements katra nedzirdīgā dzīvē – tikai ar zīmju valodu ir iespēja nedzirdīgam cilvēkam izpaust savas visdziļākās emocijas un sajūtas.
Nedzirdīgiem cilvēkiem zīmju valoda ir dzimtā valoda, un tas ir būtisks elements katra nedzirdīgā dzīvē – tikai ar zīmju valodu ir iespēja nedzirdīgam cilvēkam izpaust savas visdziļākās emocijas un sajūtas.
Personām, kurām ir dzirdes traucējumi komunicē gan ar sev līdzīgiem – citiem nedzirdīgajiem, gan ar dzirdīgiem, ja vien tie spēj pacietīgi uzklausīt nedzirdīgo.
Dzirdīgiem vecākiem ir grūti apgūt zīmju valodu, tā, lai ar to sazinātos ar bērnu ikdienā. Jebkuru valodu, kas nav apgūta bērnībā, vēlākā dzīves laikā grūti iemācīties. Tāpēc vecāki labprātāk izvēlas kādu no zīmju sistēmām, kas ir tuvākas runas valodai. Tās iemācīties ir vieglāk, jo to gramatiskā daļa ir līdzīga runas valodai, tādējādi ar bērnu var uzsākt sarunāties gandrīz uzreiz.
Dzirdīgais var veicināt veiksmīgu saskarsmi, skaidri izrunājot vārdus un apbruņojoties ar pacietību. Nedzirdīgajam ir vieglāk sarunāties tikai ar vienu dzirdīgo, nevis vairākiem, jo viņam jāspēj izsekot otra mutes kustībām.
Pētījums parādīja, ka nedzirdīgie uzskata zīmju valodu kā primāro saziņas līdzekli. Kā arī uzsver, ka ar NZV ir iespēja labāk rast kontaktu ar dzirdīgo, ja vien viņš māk vai mācētu NZV. Uzsvars arī uz to, ka sabiedrībā būtu jāizplata vairāk NZV, tas mazinātu pārpratumus.
Kursa darba autore uzskata, ka pētījumu būtu vērtīgi turpināt, jo tad varētu noskaidrot, kā NZV mūsdienās ir mainījusi nedzirdīgu jauniešu saskarsmi ar dzirdīgiem jauniešiem.
…
