Diemžēl, bieži nākas novērot, ka attiecības tiek veidotas, meklējot glābiņu – no vientulības, no sabiedrības nosodījuma, ka neiekļaujas noteiktajās normās (vecmeitas, vecpuiši), arī no finansiālās situācijas utt. Bet tiklīdz cilvēks saprot, ka viņš pats ir atbildīgs par savu dzīvi, par to, lai dzīvotu tā, kā viņš grib, lai nejustos vientuļš (strādājot pie savas personības un tās izaugsmes, izglītojot sevi, nevar būt vientuļš), tad cilvēks kļūst pilnībā brīvs un ir iespējams arī normāls attiecību modelis – starp diviem neatkarīgiem cilvēkiem, kam katram ir sava dzīve, nodarbošanās, aizraušanās un intereses. Nerodas negatīvās atkarības vienam no otra (finansiāla, emocionāla, tādā ziņā – ka, ja nebūs kopā tad visa dzīve pagalam, jo nav patstāvīga personība ar savām interesēm un savu dzīvi), bet cilvēki viens otru papildina, vienam ar otru ir interesanti. Ir jāsaprot, ka neviens nenāks un neizglābs – neapdāvinās, nenodrošinās ar mantiskiem labumiem, neizklaidēs. Cilvēkam jāuzņemas atbildība par to, ka tikai viņš pats spēj savu dzīvi padarīt interesantu, aizraujošu – pilnveidojot savu personību, atrodot hobijus, sev saistošas nodarbošanās, kā arī jāvēlas pašam sasniegt materiālu nodrošinājumu, nevis gaidīt, ka to izdarīs kāds cits. Tad cilvēkam rodas brīvība tajā ziņā, ka viņš nav atkarīgs ne no viena cita cilvēka – var pats sevi izklaidēt, pats sev nopirkt visu nepieciešamo utt. Un attiecībās otra cilvēka klātbūtne ir kā
15
lielākā dāvana un to var pilnībā izbaudīt, nedomājot par nekādām blakus lietām. Šo domu lieliski izsaka vēl kāds Osho citāts:
„Kad divi neatkarīgi, brīvi cilvēki, kuri ir uzņēmušies atbildību uz saviem pleciem, satiekas, tajā ir bezgalīgs skaistums. Neviens otram nekļūst par nastu. Neviens neko neuzveļ otram. Jūs esat atmetuši ideju – kaut ko no sevis uzvelt citam.”
Nobeigumā, lai arī skumīgs, kāds mans secinājums par mūsdienu sabiedrību – diemžēl, mēs dzīvojam laikā, kad tik maz cilvēku apzinās, ka viņi paši ir savu dzīvju pavēlnieki un no viņiem pašiem ir atkarīga nākotne. Tik maz cilvēku ir spējīgi uzņemties jebkādu atbildību un domāt līdzi savai rīcībai, tā vietā izvēloties aklu pakļaušanos likumiem, reliģijām, sabiedrībai… Manuprāt, tas arī ir lielākais sabiedrības slogs un cietums – nespēja būt atbildīgiem.…
