Psihiskās pašregulācijas teorija un personīgā pieredze

Personīgā pieredze
Mums ir bijuši daudz un dažādi saliedēšanas pasākumi. Ņemsim par piemēru vienu, kad mums ir laukumā jāpārvieto lielie vārti, treneris pasaka: „ātrāk sakārtosim laukumu, ātrāk varēsim spēlēt!” vias meitenes kopīgi pārvieto vārtus. Asprātīgi bet lietderīgi.
Mums vienmēr pirms nozīmīgām sacensībām ir treniņnometnes, kas vienmēr iekļauj saliedēšanas pasākumus. Parasti tas ir baseins, ar polo vai ūdens volejbola spēli, sauna, pirts, bankets.
Kad esam nonākuši sacensībās, saliedējošie pasākumi ir komandas sapulces bez trenera, kad izrunājam, ko vēlamies, izdomājam saukli, uzmundrinām viens otru. Mums ir bijušas viktorīnas. Parasti tie ir jautri un emociju pilni pasākumi, kas labvēlīgi iedarbojas uz komandu. Zināms, ka uz pozitīva fona rodas draudzība. Ja visiem būs jautri, un visi jutīsies labi neviens negribēs un netaisīsies šo atmosfēru izjaukt.
Ir svarīgi apzināties savu lomu komandā, bet neļaut tai traucēt komandas attīstībai vai veidot konfliktus, ir jāatrod līdzsvars. Futbolā, var būt viens vai divi vai pat trīs izcili un meistarīgi spēlētāji, bet tie nekad nevarēs uzveikt patiesi vienotu komandu. Ja zaudējam vārtus, mēs nevaram vainot aizsargu, kas kļūdījās, vai vārtsargu, kurš nenosargāja, pie tā vainojama visa komanda, gan uzbrucējs, kurš nenovirzīja pretinieku, gan pussargs kurš ļāva pretiniekam iekļūt zonā.
Tāpat ir arī ar uzvaru. Neuzvarēja spēlētājs, to paveica komanda. Un nevis grupa, klubs vai izlase, kurā savāktas Latvijas labākās spēlētājas, bet gan KOMANDA!
…