Atrazdamies tiešā kontaktā ar apkārtējo pasauli, mēs iegūstam zināšanas par to ne tikai sajūtu, bet arī uztveres veidā. Tās ir savstarpēji cieši saistītas, taču katrai piemīt savas raksturīgās īpašības. Sajūtas dod cilvēkam zināšanas par priekšmetu atsevišķām īpašībām, turpretim uztvere sniedz priekšmeta vai parādības viengabala tēlu. Bez sajūtām nav iedomājama uztvere. Taču līdz ar sajūtām uztvere ietver cilvēka agrāko pieredzi priekšstatu un zināšanu veidā, sniedzot vizuālo informāciju. Visi cilvēki vienu un to pašu priekšmetu uztver citādi.
“Sajūtas – īstenības priekšmetiem un parādībām piemītošo īpašību atspoguļojums, tām tieši iedarbojoties uz sajūtu orgāniem.”[1,270] Lai rastos sajūta, nepieciešama fiziska kairinājuma iedarbība. Tā var būt ēteriska viela, kāda skaņa, gaismas viļņa svārstības, ko izraisa priekšmetu atstarotie gaismas viļņi. Tomēr tas nav vienīgais nosacījums. Sajūtas nodrošina sajūtu analizators, kas sastāv no uztverošā perifērā orgāna (acs, auss, āda u.c.).
“Nodala vairākus sajūtu veidus jeb modalitātes: redzes, dzirdes, ožas, garšas, taustes sajūtas. Sajūtu rašanās un to psihofizioloģiskais un psiholoģiskais raksturojums atkarīgs no vairākiem faktoriem:
1)no kairinātāja fiziskās iedarbības uz sajūtu orgānu;
2)no attiecīgā analizatora aparāta anatomiskās un funkcionālās gatavības;
3)no uzkrātās iepriekšējās pieredzes saskarē ar konkrētu kairinātāju.”[1,270]
Mēs redzam krāsu, dzirdam skaņu, sajūtam sāpes, siltumu, ēdiena garšu un smaržu. Ja sajūtu orgāni nesniegtu mums vajadzīgo informāciju par pasauli, apzināta dzīve praktiski nebūtu iespējama. Spēja sajust piemīt visām dzīvām būtnēm, kam ir nervu sistēma.…
