Komunikācijas procesi Latvijā

Komunikācijas procesi visā cilvēces vēsturē ir ieņēmuši pašu nozīmīgāko vietu, jo tā primāri ir saziņa - informācijas nodošana un gūšana. Nemitīgi tiek pilnveidota komunikācijas starpnieku – preses, audio un video vide , jo šie procesi ik dienas kļūst gan Latvijā, gan visā pasaulē arvien straujāki. Cilvēkam uztverot šo visu informāciju, kura viņu pavada ik uz soļa ir jāspēj tajā noorientēties un neapjukt. Tieši šī spēja no milzum plašā ziņu klāsta izkristalizēt sev noderīgo un interesējošo informāciju, manuprāt, arī ir lielākais uzdevums, kurš pavada mūs kā vēstījumu saņēmējus. Savukārt, komunikatoram, lai sasniegtu mūsu uzmanības lauku, arvien jāpiedomā kā labāk, efektīvāk piedāvāt savu ziņu, vēstījumu. Ļoti trāpīgi šo informācijas apjoma pieaugumu, raksturojot modernos medijus, apraksta Žans Bodrijārs savā grāmatā “Simulakri un simulācija”. Viņš saka: “Mēs dzīvojam pasaulē, kur informācijas apjoms arvien vairāk un vairāk palielinās, taču jēgas kļūst arvien mazāk un mazāk. Informācija aprij pati savu saturu. Tā aprij komunikāciju un sociālo”. Gribētos piebilst, ka informācijas patiesi kļūst arvien vairāk, bet bieži vien pateikts ar to tiek pavisam maz. Viena un tā pati tēma tiek apaudzēta ar daudz ziņām, viedokļiem, komentāriem, secinājumiem utt. Piemēram, temats par „Putina sistēmas” filmas neizrādīšanu. Filmu neizrādīja pagājušā gada nogalē, bet diskusijas par šo tematu vēl arvien virmo presē „apaugot” ar jaunu informāciju, viedokļiem, visbiežāk gan jāpiebilst, ka tiek atrakstīta viena un tā pati vecā informācija jaunā veidolā. Uzskatāmi redzams, ka komunikācija rada tālāko komunikāciju par tematu, jeb citiem vārdiem sakot ziņas veido ziņas. Tikai vai tās visas ir saturīgas, mūsu laika un uzmanības vērtas...