Ir tikai viena patiesa greznība: cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem

Patiesa greznība- cilvēciskums nav izrādīšanās, tā ir klusa, neredzama līdzās pastāvēšana, to nevar izmērīt, tas nav fizikāli izsakāms un izmērāms lielums. Es pat teiktu, tas ir garīgs mērķis. To nevar mums katram ielikt šūpulī kā izceptu ceļamaizi dzīvei, to mēs nopelnām dzīves laikā. Kā čempioni nopelna medaļas Olimpiskajās spēlēs! Šajā cīņā iesaistīts ikkatrs no mums un līdzcilvēki: vecāki un draugi, mācību iestādes un apkārtējo apstākļu faktori!
Manuprāt vislabāk cilvēciskās attiecības raksturo Latviešu tautas sakāmvārdi „Kā sauc, tā atsaucas!”, „Visi man labi bija, kad es pati laba biju”.
Katrā kolektīvā ar laiku izveidojas sava mikrovide un kultūra, kuru veido paši uzņēmuma darbinieki. To veidojam mēs paši, darbinieki, ik dienu esot kopā un strādājot, risinot problēmas un virzoties sasniegt uzņēmuma izvirzītos mērķus. Ne vienmēr ceļš ir gluds un viegls. Taču, uzņēmumā pastāvot šai neredzamajai cilvēcisko attiecību gaisotnei, darbs var noritēt efektīvi un šāds uzņēmums gūst panākumus un attīstās. Piekrītu, ka greznība ir liela bagātība, bet tā nav sataustāma un saredzama. Antuāns de Sent- Ekziperī savā vispopulārākajā darbā „Mazais princis” pats ir devis paskaidrojumu ”Īsti mēs redzam tikai ar sirdi, būtiskais nav acīm saredzams”. Cilvēciskās attiecības ir ļoti būtiskas mūsdienu straujajā un mainīgajā dzīves ritmā un tā tiešām ir acīm neredzama greznība.
…