Visa dzīve ir nepārtraukts saskarsmes process. Katrs cilvēks pastāvīgi atrodas saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Cilvēks mācās, strādā, atpūšas un nepārtraukti kontaktējas ar citiem. Cilvēki nevar bez cilvēkiem blakus ar kuriem var saskarties, jo saskarsmē cilvēki apmierina savas sociālās vajadzības, tajā skaitā, arī vienkārši vajadzību pēc otra cilvēka. Savstarpējās attiecībās cilvēki vienmēr izpauž savu attieksmi pret saskarsmes partneri, viņa uzvedību, viedokli. No savstarpējās attieksmes ir atkarīgas attiecības un to rezultāts. No tā, kā noris saskarsme un veidojas cilvēku savstarpējās attiecības, ir atkarīgi panākumi darbā un dzīvē, saticība un laime ģimenē, saprašanās ar citiem cilvēkiem, noskaņojums un garastāvoklis, darba spējas, dzīvesprieks un pat mūža ilgums.
Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus sabiedrības locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to sevi. Cilvēks saskarsmē tiek iesaistīts ar pirmo elpas vilcienu – atrodoties līdzās mātei. Saskarsme turpinās ģimenē, skolā, studiju laikā un profesionālajās gaitās. Bieži vien tieši saskarsme ir „tramplīns” personības pašnoteiksmei domās un darbos.