Vārds ‘psihoanalīze’ pirmo reizi parādās 1896. gadā. To ieviesa Vīnes ārsts Zigmunds Freids, kurš tolaik pat vispārdrošākajos sapņos nevarēja iedomāties, kādu polemiku izraisīs viņa mācība. Vārds ‘psihoanalīze ‘ un Freids ir gluži kā sinonīmi. Zinātnieki, ārsti, rakstnieki, juristi, garīdznieki un skolotāji paši nemaz neapzinoties to, savā praksē balstās uz psihoanalīzes atziņām. Psihoanalīze ir izaicinājums, ar kuru joprojām nevar samierināties, jo tas nav nedz noraidīts, nedz pieņemts.
Freids mainīja visumā naivos un optimistiskos priekšstatus par apziņu kā dzīves centru un parāda, ka cilvēks ne vienmēr apzinās savu rīcības patiesos motīvus un dažkārt pat dara to, ko nemaz negrib darīt. Freids parāda, ka psihe vai dvēsele ir plašāka par apziņu, kurā cilvēks ne vienmēr rīkojas kā saimnieks.
Z. Freids dzimis 1856. gada 6. maijā (martā) Freibergā, Morāvijā, mazā Čehoslovākijas pilsētiņā ebreju ģimenē. Sākotnēji viņa vārds bija Zigismunds; ģimenes Bībelē viņš ierakstīts kā Simha Šlomo, ko aptuveni var tulkot kā „gudrais vīrs, kas priecājas par mācību”. Bērnībā Freidam bijušas pietiekami daudz problēmas, kuras viņš vēlāk tiecies risināt. Viņa tēvs Jakobs dzimis Galīcijas ciematiņā Tismeņicā. Māte Amālija Nātansone dzimusi Odesā, bijusi Jakoba trešā sieva. Tā ir dīvaina ģimene- dīvaina Freidam nozīmīgo problēmu ziņā. Māte ir nedaudz jaunāka par vecāko padēlu (Jakoba pirmās sievas Sallijas dēlu), bet tēvs piedzimstot Zigmundam, drīzāk jau izskatās pēc vectēva. Vēlāk Freids atzīmē, ka starp viņu un paveco tēvu pastāvējusi zināma sāncensība jaunās, skaistās mātes dēļ. Vecāki (īpaši māte) ir pārliecināta, ka ģimenē aug ģēnijs.
…
