Pusaudzis vispirms pārdzīvo neveiksmes mācībās. Labākajā gadījuma pusaudzis cenšas sekmes uzlabot vai kompensē neveiksmes mācībās ar sasniegumiem sportā, mūzikā, mākslā. Sliktākajā gadījumā-neapmeklē tās mācību stundas, kur viņš negūst sekmes, tad sāk neapmeklēt skolu vispār. Sodi un rājieni vel vairāk pastiprina pusaudžu negatīvismu, taču ir gadījumi, kad pieaugušo stingrība palīdz pusaudzim tikt gala ar nesekmību un neattaisnotiem skolas kavējumiem. To pusaudzis novērtē tikai vēlāk un pasaka paldies [G.Svence.,1999.].
Daudz kritizētie, kauninātie un rātie pusaudži izceļas ar izaicinošu uzvedību, ko arī var uzskatīt par kompensācijas reakcijām. Ja tas notiek klasē, pusaudža mērķis ir pievērst klasesbiedru vai skolotāja uzmanību, tādējādi kompensējot savas niecīgas iespējas apliecināties citur. Ja skolotāji uz pusaudžu uzmanības apliecinājumiem sāk pārak eksplozīvi reaģēt, konflikts tikai padziļinās, nevis atrisinās. Pusaudži saņem tieši to, ko velējās, un nākamajā reizē izmantos tās pašas metodes, lai pievērstu pārejot uzmanību un pašapliecinātos, vai arī sakas izvairīties no tādiem pieaugušajiem, kas viņu nemitīgi kritizē.
Pusaudzi, no vienas puses, ir pieauguši, bet, no otras puses, viņi vel ir bērni, tikai to nevēlas atzīt, noliedz. Kas liecina, ka pusaudzi daudzos gadījumos ir vel bērnišķīgi-infantili? Tas parādās pusaudžu nespēja tikt gala ar atbildību, ar pienākumiem, uzņemties atbildību par citiem un sevi. Pusaudzi saka, ka pasi tiks gala, lai neuztraucas, bet, tiklīdz kas nesanāks nav bijusi pieredze, ir pārak liela uzticēšanās cilvēkiem, draugiem), tā zaudē savaldīšanos un krīt panikā, negribīgi atzīstot (vai neatzīstot), ka kļūdījusies. 14 -16 gadīgo pusaudžu ķermenis un intelekts līdzinās pieaugušajiem, bet pusaudži vēl nav nobrieduši sociāli. Raksturīgi, ka bērni dzīvo šodienai, šim mirklim, neredz, kas varētu būt rīt, kādās būs viņu rīcības sekas(„tad jau redzēs”). Paradoksāli, bet fakts, ka pusaudži , ārēji noliedzot kontroli, tomēr bez kontroles un ierobežojumiem nevar dzīvot. Vēlāk bērni mūsu pieļāvību, visatļautību var pārmest kā vienaldzību. Pusaudžiem ir vajadzīgi noteikumi, „spēles noteikumi”, lai arī ka viņi pretotos. Taču psihologi iesaka: lai saskarsme nepārvērstos nemitīgos konfliktos, ierobežojošie noteikumi un to nepieciešamība ir jāpārrunā kopā ar pusaudžiem, tātad jāiesaista paši bērni to jautājumu apspriešana, kuri viņus skar. Ja pusaudzis ģimenē nejūt nekādus ierobežojumus, var iet, kur grib un kad grib, viņam var mazināties drošības izjūta un viņš var to meklēt citur-agrīnos dzimumsakaros, iesaistoties kādos grupējumos, izdomāta elka kopēšanā, ‘’fanošanā” par mūziku u.tml. [G.Svence.,1999.].
Galvenais jaunveidojums izziņas procesu attīstībā ir prasmes un iemaņas veidot pašam savas hipotēzes, jaunu, abstraktu jēdzienu apguve, to lietošana uzdevumu risināšanā, teorētiskās domāšanas izveide. Pieaug pašizziņas, paškontroles nozīme, spējas izvelēties no vairākiem variantiem vienu pēc noteiktam pazīmēm, spējas pašam improvizēt, nevis atkārtot pēc šablona, spējas plānot darbību, eksperimentēt [G.Svence.,1999.].…
