Savukārt cilvēka Ego ir spējīgs mainīties, attīstīties laika gaitā un dažādos periodos izmantot dažādus aizsardzības mehānismus.
Pēc pirmā perioda – agrā bērnībā – iestājas latentais periods ar fizioloģiski nosacītu instinktu spēku mazināšanos, un aizsardzības karā, kuru ved Ego, sākas pamiers. Bet atpūta, kuru dod latentais periods, ir neilga. Intervāls starp latentumu un pubertāti – prepubertātes periods – galvenokārt ir sagatavošanas periods fiziskam seksuālam briedumam. Šajā laikā pieaug instinktīvas enerģijas daudzums. Id rīcībā ir liels libido daudzums, un tas piesātina ar libidozo enerģiju visus iespējamus Id impulsus.
Ar ķermeniska seksuāla brieduma sasniegumu – pubertātes sākumu, norisinās tālākas izmaiņas, šoreiz kvalitatīva rakstura. Līdz šim instinktīvo impulsu pastiprinājumam bija kopējs, neidentificēts raksturs, tagad situācija mainās (katrā ziņā zēniem): ģenitālie impulsi kļūst vairāk piesatinēti ar libidozo enerģiju.
Pastāv divas galējības, ar kurām var izbeigties Id un Ego konflikts. Vai nu Id, kas kļuva stiprs, var pārvarēt Ego, un šajā gadījumā no iepriekšēja indivīda rakstura nekas nepaliek, un ieiešana pieaugušo dzīvē būs atzīmēta ar instinktu apmierināšanas plosīšanos. Vai nu var uzvarēt Ego, un tad indivīda raksturs, kurš izveidojas latentajā periodā nostabilizēsies reiz par visām reizēm. Kad tas notiek, pusaudža Id impulsi tiek ietverti šauros rāmjos. Rezultātā tiek izkropļota instinktīva dzīve. Tas, ka uzvarošs Ego kļūst stingri fiksēts, pastāvīgi kaitē indivīdam. Ego veidojumi, kuri bez piekāpšanas pretojas pubertātes spiedienam, parasti uz visu mūžu paliek nelokani, neaizsniedzami un nespējīgi laboties saskaņā ar mainīgam realitātes prasībām.
…
