No fizioloģiskā viedokļa, pusaudzim šajā periodā parādās koordinācijas traucējumi, zūd kustību plastiskums, viss krīt ārā no rokām. Pusaudzim ir pastiprināta prasība pēc skābekļa un barības, bet tajā pašā laikā var konstatēt traucējumus sirdsdarbībā un asinsspiediena nevienmērīgumu.
Tā kā pusaudzis būtiski mainās fizioloģiski, tiek pievērsta lielāka nozīme ārējam izskatam, kas kļūst par dažādu pārdzīvojumu cēloni un pašvērtējuma ietekmētāju. Sākumā jaunietis ir apjucis, kaunīgs, nedrošs par sevi, bet vēlāk arvien vairāk sevi izjūt kā pieaugušo. Šo parādību var apzīmēt ar vārdu emancipācija, kas ir būtiskākā pusaudžu psihiskā īpatnība. Emancipācija nozīmē, ka pusaudzis vēlas būt pieaudzis, vēlas pats visu izlemt, darīt un atrisināt, vēlas, lai viņu vairs neuztver kā bērnu. Emancipācija ir saistīta ar negatīvismu, jo pusaudzis grib nostāties pret tiem, kuri neļauj būt pieaugušajiem, kritizē, ierobežo utt. Šī tieksme nereti var izpausties arī ārējā izskatā, ģērbšanās stilā, frizūrā, kosmētikas pārspīlētā lietošanā u.c.
Šajā laika posmā lielākoties norit „bara instinkts” – ko darīs grupa, to darīšu es, neatkarīgi no tā vai tas ir labi vai slikti. Tas ir tādēļ, ka par autoritātēm kļūst vienaudži.
Pašapliecināšanās arī ir būtiska nozīmē pusaudžu psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Pašapliecināšanās ir cieši saistīta ar savas identitātes meklēšanu jeb sava ES meklēšanu. Bieži vien pusaudzis ir apjucis meklējot savu patieso ES, jo tiek spriesti grupā nevis individuāli. Akcents tiek likts uz grupas viedokli, mērķiem. Tādēļ vecākiem ir jāseko līdzi ar ko satiekas viņu bērni, lai vēlākā laika periodā nerastos problēmas un dažādi sarežģījumi.
Tā kā viņi šajā laikā attīstās un cenšas sevi pilnveidot un pierādīt kādā konkrētā jomā, notiek pulciņu un aktivitāšu maiņas (4, 121. – 124.lpp). Autore uzsver, ka par to nav jāraizējas vai jādusmojas, ja pusaudzis ir „kārtējo reizi” pametis savu nodarbošanos. Kā redzams viņam tas nav paticis un viņš nespēja sevi tur pilnvērtīgi pilnveidot.
…
