Psihoanalīzes virziena nozīme socioloģijā
Psihoanalīze par savu pētīšanas objektu ir izvelējusies individuālo psihi, kas ir indivīda attieksme pret sabiedrību. Tā atklāj, ka sociālās izjūtas regulāri ietver erotisko piedevu, kura kļūst par noteiktas dvēseles traucējumu grupas raksturojumu. Neirozēm ir asociālā iedaba, neirozes tiecas pēc tā, lai izstumtu indīvidu no sabiedrības, lai galu galā indivīds paliek pilnīgā izolācijā.
Psihoanalīze pārklāj to daļu, kurā sociālās attiecības un prasības izraisa neirozi. Spēki, kas izraisa Es noteiktos dziņu ierobežojumus, ka arī izstumšanu, rodas, neizpildot sociālās kultūrprasības. Bērnības pārdzīvojumi, kam parasti jāizraisa neiroze, šo neirozi nerāda, ja šāda neizpilde nepastāv vai arī sociālais loks, kurā indivīds dzīvo, neizvirza šādas prasības. Audzināšana un rādīt piemēru jaunajam indivīdam norāda uz kultūras prasību. Tur, kur iestajās dziņu izstumšana, var uzskatīt, ka sensenā prasība beidzot ir kļuvusi par cilvēku organizēto mantojamo īpašumu. Bērns, kas spontāni producē dziņu iztumšanu, tādā veidā atkārto arī daļu no kultūras vēstures. Tas, kas ir iekšējā atturība, agrāk bija ārēja, iespējams, laika nepieciešamības diktēta atturība, šodien tā ir kultūrprasība, kas pieder augošajam indivīdam, reiz var kļūt par iekšējo iztumšanu.
Nobeigums
Katrā grāmatā par Z. Freidu ir uzsvērts viņa darbs „Psihoanalīze”, par to ir teikuši tik daudz vārdu, cik tas nenovērtējams un svarīgs mūsdienās. Tā tas arī ir, un pilnīgi tam piekrītu. Z. Freida darbs psihoanalīze, lielu lomu nospēlēja arī socioloģijā, pedagoģijā, filozofijā utt. Darba gaitā daudz uzzināju par pašu Freidu, un arī tas, ka tāds dižs cilvēks lietoja kokaīnu nespēj aizēnot viņu un viņa darbu. Ja kādu laiku atpakaļ neko daudz nezināju par Freidu, un vēl vairāk, par viņa psihoanalīzi, tagad man par to ir daudz vairāk skaidrības, iepazinos ar visai nelielu daļiņu, un jau saprotu, cik tas ir nenovērtējams šodien, un cik daudz ir ieguldīts, lai taptu tāds „pasaules grāvējs”.
…
