Neviens taču nevar garantēt, kas notiks kad inficētais pats uzzinās par savu slimību, neviens nevar paredzēt kāda būs viņa reakcija utt. Vai tiešām vecāki ir tiesīgi klusēt par sava bērna stāvokli, ja tajā pat laikā pastāv risks otram tikt inficētam. Kas notiks kad zēns sasniegs pusaudžu vecumu un sāksies seksuālas dabas intereses? Vai ir garantija, ka viņš atklās, ka ir inficēts? Ja tā aizdomājas, mani sāk pārņemt tāda kā panika un dusmas uz nepilnīgo valsts likumu sistēmu. Reizēm liekas, ka mēs nevis apturam vai ierobežojam nelabvēlīgus apstākļus, bet gluži otrādi- ļaujam tiem nemanāmi izplatīties, kas pēc tam mums liek ilgstoši un dažu brīdi pat bez rezultātiem, cīnīties ar pašu cilvēku nevērību pret savu un citu cilvēku veselību, drošību un dzīvību.
Uzskatu, ka šāda veida jautājumus vajadzētu klaji paust pašai sabiedrībai un es apbrīnoju raksta autores spēju un uzdrīkstēšanos atklāti paust savu viedokli un uzdot sev svarīgus jautājumus, kas skar ne vien viņu personiski, bet patiesībā par to vajadzētu aizdomāties katram cilvēkam, katram pusaudzim, katrai mātei, medicīnas jomas personālam, pedagogiem un personām, kas ir tiešā veidā saistītas ar šo, vienu no gadsimta, lielākajām sērgām.
Iepriekšminētais nebūt neliecina, ka esmu nostājusies pret HIV inficētajiem. Es saprotu, ka no šāda veida problēmas mēs neviens neesam pasargāti un, protams, izjūtu tādu kā līdzjūtību pret nelaimē nonākušo personu, bet mums ir jādomā arī par savu un pārējo cilvēku veselības labklājību. Un gribot, negribot, man jāpiekrīt ir teicienam: „Kas pats sevi sargās, to arī Dievs pasargās.”
…
