5.Secinājumi
Ja runā par Jāni Jaunsudrabiņu, tad viennozīmīgi jāpiemin viņa kopīgās dzīves parallēles ar lielu daļu trimdas latviešu, − izcelsme, saknes Latvijas laukos, gadu desmitos paturētais tuvums tautai par spīti ceļojumiem un daudzajiem gadiem, kurus Jaunsudrabiņš pavadījis ārzemēs gan mākslinieka, gan bēgļa gaitās, dzimtenes neaizmiršana arī pēc zināmas reputācijas iegūšanas ārzemēs;
J. Jaunsudrabiņš bija vārda pilnā nozīmē profesionāls rakstnieks un gleznotājs, kas visu savu mūžu pavadīja dzīvodams un strādādams paša izvēlētajā darba laukā; bija latviešu grāmatu ilustrators un viens no pirmajiem latviešu mākslas teorētiķiem un kritiķiem. Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs un priekšsēdētājs.
Jaunsudrabiņš kā savā dzejā, tā arī prozā palika uzticīgs skaidrajam, vienkāršajam reālismā un humānismā pamatotajam dzīves uzskatam un literāro darbu stilam;
J. Jaunsudrabiņš savos darbos uzsver eksistenciālisma problēmas, mīlestību, cilvēku attiecības ar dabu un darbu, piederību savai zemei;
Pazīstamākie J. Jaunsudrabiņa darbi – stāsts ”Vēja ziedi”, dzejoļu krājums „Dzejoļi”, triloģija „Aija” un bērnības atmiņu tēlojums „Baltā grāmata”;
J. Jaunsudrabiņš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1927), Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda balvu (1952) un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvu (1957);
1962. gadā nodibināts J. Jaunsudrabiņa fonds, kas piešķir balvu par sasniegumiem latviešu prozā un 1967. gadā rakstnieka bijušajā dzīvesvietā Neretas pagasta “Riekstiņos” iekārtots muzejs.
…
