Ceturtajā cēlienā Pērs Gints, pusmūža kungs, pieņem ārzemju viesus, ceļotājus – lietišķo misteru Kotonu, izsmalcināto mesjē Ballonu, dziļdomīgo fon Eberkopfu un mazrunīgo zviedru Trumpeterstrole – Marokas dienvidvakaru krastos. Netālu no krasta jūrā guļ Pēram Gintam piederošā tvaika jahta ar norvēģu un amerikāņu karogu. Baudot saimnieka piedāvāto mielastu, viesi interesējās par Pēra neparasto dzīvi, neaizmirstot arī pateikties par tā viesmīlību. Nepiespiestā sarunā Pērs izstāsta arī savus nākotnes plānus, kuri rada sašutumu ceļotājos. Šī iemesla dēļ fon Eberkopfs ierosina nolaupīt „bezgoža” jahtu un pašiem gūt peļņu. Tā viņi arī izdara. Pērs ir pārskaities, viņš kliedz un trako: „Liec mašīnām stāt, liec tām samaitāties, turi zagļus! Liec nelaimei katlos krāties! Sodi necilvēkus...” Notiek brīnums – atskan sprādziens un kuģis sāk grimt.
Agrs rīts. Pērs klīst pa tukšo Sahāras tuksnesi un sapņo pārvērst nebeidzamo oāzi brīnumainā ziedošā Gintiānā. Vienīgais, kas viņam trūkst, ir zirgs. Apbrīnojami, bet Pēram palaimējas, un viņš atrod zagļu pamesto zirgu, apģērbu un dārglietas.
Ietērpies arābu apģērbā, Pērs aizaulekšo tālāk tuksnesī. Tur viņš sastop pulku jaunu meiteņu, kuras notur viņu par „kunga pravieti visuzinātāju”. Vērojot meiteņu dejas, Pērs Gints ievēro Anirtu, kuras ekstravagantais skaistums viņu piesaista. Apburts ar jaunās meitenes daiļumu, Pērs Gints sola izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos: „Tomēr tik daudz es tev gribu dot, cik vajadzīgs, lai var tevi aplaimot.” Taču Anirtas vienīgā vēlēšanās bija iegūt „vecā pravieša” dārglietas: „Dod man to gredzenu, kas tev uz pirksta!” Un tiklīdz viņa iegūst kāroto, tā pamet „neizdevušos pravieti”, un atkal Pērs ir viens pats tuksnesī.…
