Nodaļā „Rīgas māsīca” pierādās cik ļoti bērni atšķiras, ja audzināti dažādās vidēs. Šeit arī parādās, cik bērni mēdz būt nežēlīgi. Lai nu kā negribas tā teikt, bet tā ir, ka pilsētas bērni ir neiecietīgāki. Arī es esmu saskārusies ar šādu stāstu. Es dzīvoju laukos, bet mana māsīca Rīgā. Es Rīgā biju bijusi daudz, jo man omīte dzīvoja Rīgā. Man nekā netrūka. Es tiešām biju laimīgs bērns. Bet, kad atbrauca māsīca ar tām visām mantām un lietām, kuru man nebija man vienmēr bija skaudība un arī sev tādas ļoti kārojās. Viņa nebija tik ļoti lielīga kā Anneles māsīca, bet tomēr tā padomājot, pilsētnieciskums „spraucās ārā”. Tā man pat ir nedaudz sāpīga tēma. Bet kā šo problēmu var risināt es nezinu. Tas jau varbūt pat nav slikti. Bērnam jau jāredz un jāsaprot, ka visi nedzīvo vienā vietā un vienādi. Jo bieži vien jau tās parastākās lietas bērniem ir mīļākas nekā tās dārgās ,veikalā pirktās mantas.
Daudz savādāk Annelei gāja skolā, lai gan viņai likās, ka viņa jau daudz ko prot, tomēr skolotājs nebija mierā. Šeit skolotājs Annelei gribēja iemācīt, ka darbiņu nedrīkst padarīt šā tā, to ir jādara ar lielu uzmanību un rūpīgi. Tieši tā pat kā ar rokrakstu, ko skolotājs Annelei centās izkopt. Ja jau tas no bērnības nebūs trenēts un kopts, tad vēlāk neviens to rokrakstu nespēs izlasīt. Bērni jau bieži nesaprot, ko tie pieaugušie grib, jo viņš taču it kā māk, bet pieaugušais tik liek atkārtot un atkārtot. Vēlāk jau bērns, kad paaugās, to saprot un ir pateicīgs.
…
