Pedagoģija un audzināšana ģimenē:
Nedaudz Marča audzināšanā iesaistās arī Janča vecāki, jo zēni ir tik labi draugi, ka praktiski visu brīvo laiku pavada kopā. Jancim liela autoritāte ir tēvs. Ģimenē zēns jūtas novērtēts. Tēvs Jancim mācīja dažādas dzīvei nepieciešamas gudrības, savukārt Jancis tās nodeva Marčam.
Visi cilvēki apkārt strādā un arī Jancim netrūkst pienākumu un ir atbildības sajūta, darot nepatīkamos ,bet nepieciešamos dabus. Tikai padarot uzticēto darbu līdz galam, Jancis ar draugu skrēja uz pakrasti.
Vecāki bija ticīgi cilvēki. Māte katru vakaru jautāja, vai Jancis palūdza Dievam vai nē. Viņam lasīja Bībeles stāstus ( vēlāk viņš pats tos lasīja). Ģimenē viņš bija iemācīts pateikties Dievam. Nopietne attieksme bija arī pret izteiktiem vārdiem ‘’Nedievojies, Marč: tas ir grēks! Pietiek, kad godīgi apsola.’’
Tēvs vienmēr runāja ar savu dēlu un izskaidroja viņam visu jauno un nezināmo, jo Jancis savā sarunā ar Marču bieži atkārtoja tēva teiktos vārdus un skaidrojumus, ‘’Paps saka, ka…’’ Tas liecina par lielu tēva autoritāti. Jancis cienīja savu tēvu, jo tēvs uzticējās savam dēlam. Janča tēvs iemācīja savu dēlu ieklausīties dabā.
Šķiet šodienas steigā dažkārt ģimenē pietrūkst šī tēva un dēla sarunas un uzticēšanās, jeb dažkārt uzticēšanās pāriet pilnīgā patvaļā.
Jancis bija labs un izpalīdzīgs puika, viņam nekad nebija žēl dalīties ar citiem cilvēkiem, jo viņam tā tika iemācīts ģimenē. Apelsīna gabaliņu atstāja gan draugam, gan mātei. Bij gatavs saldumus Ziemassvētkos atdot mātei, lai nav bēdīga.
Jancis bija draudzīgi noskaņots pret cilvēkiem,( pozitīva orientācija uz pieaugušo) .
Jancis mīl savu māti. ‘’Un, kad es būšu Pēterburgā gvardu oficieris, es ņemšu arī tevi tur līdzi!...’’Viņš redzēja, cik dažreiz ir grūti mātei , gribēja atvieglot viņas dzīvi solot nākotnē esot Pēterburgā rūpēties par viņu. Ir redzams ,ka Jancis ir atsaucīgs zēns.
…
