SECINĀJUMI
Bakalaura darba ievadā izvirzītais mērķis - izpētīt perifrāzes lietojumu Vergilija poēmā Eneīda - ir īstenots, aplūkojot teorētiskos materiālus, strādājot ar Eneīdas oriģināltekstu, literāro un burtisko tulkojumu.
Aplūkojot teorētiskos materiālus, jāsecina, ka par perifrāzi kā vienu no mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem runājuši vairāki antīkās pasaules autori, no kuriem pazīstamākie ir Kvintiliāns, Longīns un Seviljas Isidors. Šo autoru darbos perifrāze gan nav aplūkota pārāk plaši, tomēr allaž norādīts, ka tā galvenokārt grezno izteiksmi, padarot to krāšņāku un daudzveidīgāku. Tā kā mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi ir neatņemama episkā stila sastāvdaļa, redzams, ka arī perifrāze ir piemērota, lai radītu tam raksturīgo svinīgo, pacilāto izteiksmi.
Vergilija poēmā Eneīda perifrāze izmantota visai bieži. Visvairāk šeit ar perifrāzi apzīmētas dažādas dievības, arī atsevišķas personas, tāpat arī ģeogrāfiski objekti, daudz retāk – darbības, lietas un parādības, arī ciltis. No dievībām visvairāk runāts par dievu valdnieku Jupiteru, mazāk par Junonu, arī Veneru, kurai Eneīdā kopumā ir īpaša loma kā Eneja mātei. Salīdzinoši daudz retāk ar perifrāzi apzīmētas arī dažādas citas dievības - Olimpa dievi, pazemes, ūdeņu, gaismas dievi, arī nimfas. Var minēt arī atsevišķas citas eposā sastopamās mitoloģiskās būtnes. No personām ar perifrāzi visvairāk apzīmēts pats galvenais varonis Enejs, daudz runāts arī par viņa pretinieku Turnu. Salīdzinoši daudz retāk minēts Eneja tēvs Anhīss un dēls Askanijs Jūls, sieva Kreūsa un tikai atsevišķos gadījumos citi trojieši. No latīņiem visvairāk ar perifrāzi apzīmēti Latīns, Eiandrs, Kamilla. Dažviet runāts arī par pūniešiem Didonu, Annu, Pigmalionu, atsevišķiem grieķu cilšu pārstāvjiem, arī Romas imperatoru Oktaviānu Augustu. No ciltīm ar perifrāzi visbiežāk apzīmēti trojieši, aprakstoši minēti arī latīņi, grieķi, romieši kā arī citas ciltis. No atsevišķiem objektiem ar perifrāzi visai bieži apzīmēts Trojas zirgs, citas lietas un parādības tikai atsevišķos gadījumos. No darbībām daudz perifrāžu apzīmē rītausmu un nakts iestāšanos, tāpat arī miršanu, nonāvēšanu.
Runājot par dievībām, personām, lietām, parādībām un darbībām, perifrāzes vienmēr ir pilnīgas – tās izsaka aprakstāmās parādības nosaukumu, to neminot. Gadījumos, kad runāts par ciltīm un ģeogrāfiskiem nosaukumiem, bieži sastopamas arī daļējas perifrāzes, kuras min arī pašas aprakstāmās parādības nosaukumu. Tās pieskaitāmas vārdu perifrāzēm, kuras aprakstoši izsaka vārdu kā gramatisku vienību, kamēr pārējos gadījumos ir izmantotas lietu perifrāzes, jo konkrētais jēdziens šeit izteikts aprakstoši domas ziņā.
Perifrāze visbiežāk apzīmējamo objektu kaut kādā aspektā raksturo.…
