...Virs galvas mūžīgs piena ceļš...

Tās patriotiskās sajūtas man ir tik spēcīgas, ka gadās kādu asariņu nobirdināt, atliek dzirdēt kaut visīsāko stāstiņu, kādu vispatiesāko atmiņu no vecmammas vai vectētiņa. To patriotiskumu manī, visticamāk, viņi paši ir ielikuši, cieši lolotu. Tātad arī man tas ir jāglabā un jālolo maniem bērniem. Protams, ir grūti saglabāt patriotisku domāšanu mūsdienu skarbās realitātes vidū, tik daudz nevajadzīgu ieradumu, tik daudz sāpju un ciešanu, un jā, ne tikai jauniešu vidū. Bet es cenšos, to man mamma iemācīja, uzdāvināja man brīnumainas spējas- nesekot citiem, nepazudināt sevi, mīlēt cilvēkus un manu Latviju.…