Veronikas Strēlertes īstais vārds bija Rudīte Strēlerte,, dzimusi 1912. gada 10. oktobrī Dobelē, rakstveža ģimenē. Jau divu gadu vecumā, sākoties Pirmajam pasaules karam, nokļūst bēgļu gaitās Valkā, vēlāk Krievijā. Pēc atgriešanās Latvijā (drīz pēc neatkarīgas valsts proklamēšanas) mācās Rīgā, kur arī top pirmie dzejoļi.
1945. gada 8. maijā emigrējusi uz Zviedriju, tur nodzīvoja gandrīz 45 gadus un tik pat gadus okupācijas varasvīri bija aizlieguši viņas darbus. Zviedrijā strādā vienkāršus darbus- trauku mazgātājas un apkopējas, kalpones darbs pie turku ģimenes.
1947. gadā apprecas ar dzejnieku, esejistu un kūltūrvēsturnieku Andreju Johansonu, pasaulē nāk dēls Pāvils, kuru gan Latvijā, gan Zviedrijā pazīst kā dzejnieku.
1989. gada 9. septembrī, Dzejas dienu laikā, bija dzejnieces atkalredzēšanās ar savu dzimteni.
Vēlāk bijusi latviešu apgāda “Daugava” korektore un tulkotāja. Lasījusi lekcijas par latviešu valodu un literatūru Stokholmas universitātē. 1995. gadā tika apbedīta Dobeles kapos.
Veronikas Strēlertes dzejas izlase „Mans laiks”.
Dzejas izlase „Mans laiks” (1992) atspoguļo viņu gan kā personību, gan kā sabiedrības daļu, kā trimdinieci.
V. Strēlertes dzeja ir smalki sievišķīga, elēģisku noskaņu pārpilna - brīžiem uzmundrinoša, brīžiem skumjām, pesimismu nomācoša. Tā ir kā spēle starp prieku un bēdām, starp laimi un nelaimi, starp dzīvību un nāvi.
Strēlertes dzejā dominē daba, cilvēka dvēseles pārdzīvojumi un vēsturiskie notikumi, nacionālās pašapziņas un patriotisma motīvi.…
