Lugas sākas ar tēva bērēm, kurās piedalās visi bērni- Miķelis, Indriķis, Niklāvs un Madara. Bērni paliek bāreņi- četri vienā istabā, nabadzībā. „Aiz izsalkuma metas tumšs gar acīm.Bet maizi pēdējo mēs devām līdzi tēvam.”
Miķelis lūdz galdautu un Māra viņam to pasniedz. Indriķis, vidējais dēls, vēlas septiņjūdžu zābakus, lai varētu iet pasaulē un baudīt tās plašumu, skaistumu un iespējas. Tad parādās Niklāvs- viņš vēlas cepuri, kas padarītu to neredzamu, lai kaujās var pārsteigt un uzveikt pretinieku. Madarai Māra pavēsta, ka viņai dots visvairāk, jo meitene prot rakstīt.
Pēc 20 gadiem- tajā pašā istabā notiek viesības pie Miķeļa. Miķelis ciemiņus cienā un dzirda. „Uz priekšu ciemiņi, uz priekšu! Galds allaž visiem klāts! Un patiek visa visiem.” Māja ir noplukusi un nolaista. Viss apkārt ir neglīts, taciņas aizaugušas, jumts gandrīz iebrucis, lauki aizauguši. Miķelim ir trīs bērni-Andrs, Madis un Arta. Sieva izdarīja pašnāvību, jo nevarēja izturēt tādu vieglprātīgu dzīvi, kāda ir Miķelim. Arta atzīst, ka viņai riebjas ļaudis, kas viņu mājā sēž un mielojas. Miķelis uzskata, ka mielasts ir dzīves vienīgais prieks. Bet Arta atzīst, ka viņai lielāks prieks no darba, ne no ēdiena. „Ne ēst man prieks, bet stādīt.Un skatīties, kā aug.Un aprūpēt.”…
