Manas dzimtas lepnums

Es toreiz biju tikai viena gada vecumā un šos visus atgadījumus es zinu no radinieku stāstiem. Nepazīstot šo cilvēku, vienalga uzskatu viņu par savu vecvecmāmmiņu un jūtu to, ka atnākot uz kapiem šis cilvēks ir mūsu ģimenes sastāvdaļa. Pēc visiem radinieku stāstiem par viņu, es mīlu viņu un ticu, ka vēl līdz šai dienai viņa no debesīm sargā mani un manu ģimeni. Jau pagājuši 17 gadi, bet vienalga mēs atceramies katru brīvu brīdi šo cilvēku. Mana mamma, vecmamma un vectēvs gandrīz katru reizi par šo cilvēku man pastāsta kādu jaunu, interesantu notikumu. Aizvien vairāk saprotu, ka izglītības līmenis neatbilst reālajai dzīvei. Vecvecmāmmiņa ir bijusi gudra, stipra un ļoti labsirdīga. Man ļoti žēl, ka es nepaspēju iepazīties ar viņu tuvāk, bet noklausoties visus stāstus, brīžiem liekas, ka es viņu pazīstu tik pat ilgi kā viņi. Viņa mani pirmo un pēdējo reizi redzēja, kad man bija 3 nedēļas. Kad viņai deva mani paturēt viņa sēdēs uz gultas un ļoti baidījās, ka nenoturēs mani. Raudādama aiz laimes istabas stūrī apsēdināja mammu ar mani rokās un skaitīja lūgšanas.
Viņa mani noteikti mīlēja un es viņu mīlu līdz pat šai dienai!
…