Tapt ieslodzītam cita būrī ir ļaunāk, nekā radīt pašam savu

Arī romāns „Būris” var kalpot par piemēru. Arhitekts Bērzs un noziedznieks Dindāns, divi dažādi cilvēki, bet kopīgs abiem ir būris. Viņi abi ir piemērs visam iepriekš minētajam. Abi ir bijuši gan upuri, gan ieslodzītāji. Jautājums ir, ko viņi jūt? Būris abiem nozīmē ieslodzījumu. Dindānam būrī nebūtu nekādu iespēju un nozīmes arī ne. Tomēr Bērzs, kurš pats sevi bija ieslodzījis, varēja brīvi pārvietoties, bet savā būtība viņš stāvēja uz vietas. Bet, kad Bērzs nonāca Dindāna būrī, kas atradās mežā, tur viss mainījās. Tagad viņš bija uz vietas, bet viņa prāts, gars- visur… Iespējams, ka tieši šādi brīži ļauj pārdomāt dzīvi un to, ko tā īsti mums katram nozīmē. Arī Bērzs to saprata. Dažreiz skats no cita skatupunkta ļauj mums padomāt un saprast savas kļūdas. Pavisam kas cits ir tas, vai mēs to maz gribam, dažreiz cilvēks ir par vāju vai gļēvu, lai ko mainītu. Bet tas ir katra paša ziņā.
Šis darbs bija interesants, tas ļāva padomāt par sevi un savu dzīvi. Secinājums ir tāds- būris, kamēr tas nav kļuvis par kāda sprostu, pats par sevi nav ļauns. Ļauns ir šis nodoms - ieslodzīt. Arī gribasspēkam ir liela nozīme, tas parāda cik izturīgs tu patiesībā esi, kā arī ceļ cilvēka vērtību. Domāju, ka daudzi ir saskārušies ar šo tēmu, tāpēc ticu, ka tapt ieslodzītam cita būrī ir ļaunāk. Kā piemēru šim tematam varu minēt Santas Montefjores grāmatu „Tauriņu sprosts”.
…