Avilas Terēze "Dvēseles pils"

SECINĀJUMI
• Jāsecina, ka Avilas Terēze runā par daudziem mājokļiem, uzsverot faktu, ka ar dvēseli saistītie jautājumi vienmēr jāapskata, ņemot vērā to pilnību, dziļumu un plašumu, nebaidoties pārspīlēt, jo dvēseles spējas vienmēr pārspēj mūsu iztēli. Avilas Terēze stāsta par septiņiem mājokļiem, un katrā no tiem ir vairākas telpas, kas atrodas pils apakšējos un augšējos stāvos, kā arī pils spārnos ar skaistiem dārziem, strūklakām un labirintiem, un daudz ko citu, kas sagādā prieku. Viss iepriekš minētais sagādā cilvēkam patiesu prieku, radot cilvēkā vēlmi slavēt vareno Dievu, kas ir radījis pili pēc sava tēla un līdzības.
• Jāsecina, ka „iekšējā pils”, ko apraksta Avilas Terēze, ir pats cilvēks – „radīts pēc Dieva attēla un līdzības” un aicināts būt dialogā un vienotībā ar Viņu. Šo iekšējo realitāti veido „septiņi Mājokļi”, kur Septītajos Mājokļos mājo Dieva Trīsvienība, un tur dvēsele tiek gaidīta, lai satiktu savu Kungu visdziļākajā dzīves vienotībā, kā līgava. Taču, ja uzlūkojam ceļa, kas cilvēkam jānoiet, lai nonāktu līdz šim svētajam satikšanās mirklim, tad var teikt, ka Pils dalās divās zonās: pirmajos trijos Mājokļos iniciatīva pieder cilvēkam, bet pēdējos trijos Mājokļos – Dievam, kas darbojas saskaņā ar savu brīvību. Līdz ar to jāsecina, ka pirmos trīs Mājokļus var aprakstīt kā ceļu, kurā cilvēks pūlas tuvoties Dievam, un Dievs savā augstsirdībā novērtē cilvēka pūliņus pāri jebkuram nopelnam.
…