Recenzija par mūziklu "Meža gulbji"

Dzīvē ir tāpat kā pasakā. Reizēm tā ir salda, mīlas, prieku pilna, bet reizēm tā ir kā nātru pļava, kurai tev ir jābrien cauri. Bet, ja vien tev pietiks spēka, tu pārvarēsi pat visskarbākos vārdus un pāriesi nātru pļavai pāri kā maigām smilgām. Tas ir aktuāli arī mūsdienās, jo vienmēr būs kāds, kas gribēs būt pārāks, un kādreiz nāksies cīnīties par vietu zem saules arī mums pašiem. Šī ir muzikāla poēma divos cēlienos, kas ir veidota pēc H. K. Andersena pasakas motīviem, kuros autore Māra Zālīte aktualizē jautājumu par cilvēka duālo dabu. Par cīņu starp cilvēcisko, dievišķo (vienpadsmit ķēniņa dēli) un dzīvniecisko (mežonīgie putni - meža gulbji).
Mūzikls sākas ar jautrām dziesmām un gavilēm, jo princesei Elīzai, kura ir izvirzīta par galveno varoni, ir dzimšanas diena. Tajā vakarā pilī ierodas arī jaunā pamāte, kuru naivais Elīzas tēvs ir iemīlējis. Pamāte ir ļaunuma iemiesojums. Viņa vēlas valdīt pār pili un pār visu pasauli. Viņa ienīst cilvēkus un vēlas tikt vaļā no tiem, kas sevī kā visdārgāko mantu glabā cilvēcību. Viņas sabiedrotie ir kukaiņi. Viņa ir tik ļauna, ka spēj pārvērst cilvēkus par putniem un kukaiņiem, tādēļ viņa nobur Elīzas vienpadsmit brāļus par meža gulbjiem. Tikai naktī tie pārvēršas atpakaļ par cilvēkiem.…