Kopā ar Danti ellē, šķīstītavā un paradīzē

Dante Aligjeri sarakstīja „Dievišķo komēdiju” apmēram 10 gadus pēc Beatričes nāves, lai kaut domās varētu būt viņai tuvāk, lai varētu atklāt savu mīlestību pret viņu, kurai nebija lemts pastāvēt, Beatričei dzīvai esot. Dante iedomājās, ka Beatriče sauc viņu no debesīm, tāpēc viņš iziet cauri ellei un šķīstītavai, lai tikai nonāktu pie viņas paradīzē, kur tā mita. Un nekas Danti nespēja apstādināt vai aizkavēt, jo viņa mīlestība un vēlēšanās redzēt Beatriči pārspēja visu.
Pirmā vieta, caur kuru bija jāiziet Dantem, lai satiktu savu lielo mīlestību, bija elle. Viņa pavadonis tur bija Vergīlijs. Pienākuši pie elles, viņi ieraudzīja vārtus. Virs tiem bija uzraksts:
„Caur mani ieiet mūžu moku vietā,
Caur mani ieiet pazušanas sodā,
Man vajag būt, to prasa taisnība.
Ir mani radījusi augsta vara
Ar savu gudrību un pirmo mīlestību.
Pirms manis bija tikai tas, kas mūžīgs,
Es arī pastāvēšu mūžīgi.
Tu, kas šeit ieej, atstāj cerīb’ ārā”.
Dante, izlasījis šo uzrakstu, nobijās, bet Vergīlijs teica, ka „še nevajag ne šaubīties, nedz bīties, šī ir tā vieta, par ko stāstīju, tu redzēsi nu šeit tos nelaimīgos, kas atstumti no gaismas mūžīgās”. Viņš ticēja Vergīlijam, tāpēc droši devās tam pakaļ apskatīt visas elles mokas.
„Viņš veda slēptā baiļu vietā iekšā,
Kur vaidi, nopūtas un troksnis dzirdams bij,
Bez zvaigznēm krēslā tā tas atskanēja,
Ka arī man vai raudas bija klāt."

…