Meklētāja un protesta gars Aspazijas daiļradē un dzīvē

Tipiskā romantiķe Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, dienas gaismu ieraudzīja 1865.gada 16.martā. Kopš tā brīža viņa par savām mājām sauca Zaļenieku „Daukšas” - turīgu zemnieku sētu Zemgales līdzenumā starp Tērveti un Jelgavu. Interesants liekas fakts, ka Aspazija Zaļenieku baznīcas grāmatās, kur atzīmēti visi draudzē dzimušie bērni, ir ierakstīta nevis kā Elza Rozenberga, bet gan Dāvja Rozenvalda un sievas Grietas meita Johanna Emīlija Lizete (par Elzu māte meiteni sākusi saukt tikai pēc kristībām).
Dzejniece savu tēvu bieži vien mēdza raksturot kā inertu, vienaldzīgu cilvēku, kas visas mājas rūpes uzvēlies uz sievietes pleciem, kā arī ģimenē bieži vien izskanēja runas par šķiršanos, kas tomēr nenotika.
Kā jau tas bija paredzams, Aspazijai labākas attiecības bija ar māti. Pati mēdza teikt, ka viņas sirds ir mātes pusē, jo māte ir audzinātāja un aprūpētāja, māte ir autoritāte, māte ir enerģisks un garīgi stiprs cilvēks.
Ģimenē viņa nebija vienīgais bērns – divi jaunākie brāļi Kristaps (dzimis 1874.gadā), Zamuēls un māsa Dora (dzimuši 1877.gadā).
Elzas bērnībā pagāja nošķirti no cietiem bērniem, jo tajā laikā ļoti svarīgs bija stāvoklis sabiedrībā, līdz ar to viņai ar kalpu bērniem rotaļāties bija aizliegts.
Kad meitenei apritēja četri gadi, tās māte Grieta pārveda mājās grāmatu ”Bērnu prieks”, un pēc pavisam neilga laika viņa jau mācēja lasīt. Taču kā fantastiska un piesaistoša lasāmviela tai likās arī mātes Bībele.…