Neverbālā komunikācija dokumentālajā filmā "Leiputrija"

Uz pasaules pastāv tādu vietu, par kurām mēs negribētu neko zināt, tomēr šādu vietu pastāv un ik pa brīdim atgādina par sevi. Viena šāda vieta ir Getliņu atkritumu izgāztuve. Šķiet, ka tur atrodas tikai atkritumi, taču šī vieta ir ļoti daudziem mājvieta. Tur savu midzeni ir raduši putni, kaķi, suņi, grauzēji un pat rāpuļi. Un šo radību ikdienu mums parāda režisores Lailas Pakalniņas radītā filma „Leiputrija”. Filmā netiek runāts, bet viss tiek izteikts ar mūzikas un dabas skaņu palīdzību. Šis salikums mums liek paskatīties uz izgāztuvi ar pavisam citām acīm. Lai radītu skatītājiem tādas pašas emocijas un izjūtas, kādas rodas viņai pašai, režisore izmanto:
1. neverbālo komunikāciju;
2. dažas no cilvēku ietekmēšanas metodēm.
Neverbālā komunikācija apzīmē visas tās cilvēka reakcijas, kuras nevar tikt aprakstītas kā atklāts vārdiskas (mutiskas vai rakstiskas) manifestācijas. Režisore filmā savu neverbālo komunikāciju izteica ar dzīvnieku uzvedību un skaņu palīdzību, jo skatītājam vieglāk uztverama ir akustiskā sistēma (visa veida skaņas), ekspresija (dzīvnieku pozas, kustēšanās veids u.c.) un averbālās darbības (trokšņi, kurus radīja dzīvnieki). Ar šīm vizuāli redzamajām, dzirdamajām skaņām un lietām režisore pauda savu viedokli par izgāztuvi. Viņa liek cilvēkam it kā viņas vietā izjust un redzēt to visu, kas atrodas izgāztuvē. …