Trimdas sirreālisma dzeja (Velta Sniķere, Linards Tuns, Gunars Saliņš)

Velta Sniķere
Manuprāt, Veltas Sniķeres dzejolis „Nesaudzēdams” ir par neizdevušos mīlestību. Mīlestība ir viena no svarīgākajām jūtām, ko cilvēks var piedzīvot, tāpēc dzejolī tiek izmantoti tādi tēli kā gaiss, dvaša, elpa. Elpošana kā process cilvēkam ir ļoti nepieciešams, lai dzīvotu, bet dzejoļa pirmajā pantā liriskajai es nesanāk normāli paelpot, jo gaiss ir sastindzis un nepieņem izelpoto gaisu, tāpēc to nākas ieraut atpakaļ krūtīs.
Dzejoļa otrajā pantā ir izskaidrots, kāpēc liriskajai es ir grūti elpot. Tas viss ir briesmu dēļ. Liriskā es pamana un sajūt briesmas savā tiešā tuvumā no mīļa un tuva cilvēka puses. To pierāda šādas rindas:
„..Briesmas blakus sev,
Kas tavos mutes kaktos dusā ritinājās,
Man indi audzēdamas nākotnei.”
Rodas iespaids, ka ir nakts un liriskā es guļ kopā ar savu mīļoto un, būdama nomodā liriskā es dzird, ko pa sapni runā otrs cilvēks (mutes kaktos dusā ritinājās). Tādā veidā liriskā es uzzina patiesību un saprot, ka nākotnē viņus nekas labs negaida (inde nākotnei).
Trešajā pantā liriskā es ieskatās otra cilvēka acīs un redz ne tikai mīlestību, bet vēl kaut ko: „Vairs mīlestību un kas ir aiz tās.”
Ceturtajā pantā liriskā es saprot, ka arī viņa ir vainīga pie atiecību izjukšanas un viņiem būt kopā ir lemts īsu brīdi:
„Bet tu – jau mani uzminējis sen
Un zinājis, cik īss ir mūsu brīdis?”
Iespējams, tas, kas ir atsedzies, ir abu cilvēku trūkumi, kas viņiem neļauj pilnvērtīgi dzīvot kopā, un nesaskaņas ar laiku kļūs arvien lielākas un slēptajam spēkam, ambīcijām ir jāļauj atbrīvoties, jo tas ir tas, kas ir atsedzies.
…