Dzejoļu krājums „Krāces apiet nav laika” ir ļoti pamācošs. Laiks iet, bet cilvēku būtība nemainās, tāpēc vērtīgas domas, kuras ir krājuma dzejoļu pamāta, ir aktuālas un attiecināmas arī uz mūsdienu. Viena no atziņām, kuru var gūt, lasot krājumu, ir: „Jo izrādījās, pirms teikt: – Galds, klājies! – Ir pašam vismaz jāuztaisa galds.” Šī atziņa māca, ka nekas pats no sevis nerodas. Ja gribi sasniegt savu mērķi, izmainīt savu dzīvi, tad ir jāsāk darboties, kaut ko darīt lietas labā, vismaz jāsāk „taisīt galds”. Tikai ar smagu darbu ir kaut kas sasniedzams dzīvē, un tas atmaksāsies, kā „uzklātais galds” vai jebkurš cits sasniegtais mērķis. Cita atziņa, kuru var gūt no krājuma izlasīšanas ir: „Ej pār upēm. Nekas, ja tur dārd dzelmes valstītu akmeņu sāni. Apkārtceļš – garāks trīskārt un desmitkārt, viņa ērtums un drošība – mānīgs.” Katram cilvēkam uz viņa dzīves ceļa var rasties sarežģītas situācijas, taču nekad nav jāizvēlas apkārtceļš. Nav jābaidās no nepazīstamā, grūtībām un neaizsniedzamā, jo viss šajā dzīvē ir pārvarāms, tikai jābūt apņēmīgiem un nekad nedrīkst padoties. Tikai tad jebkurš mērķis būs sasniedzams. Krājumā ir vēl viena vērtīga atziņa, kas ir jāiegaumē ne tikai pagājušā gadsimtā, bet arī mūsdienu cilvēkam: „Mūs ne sevišķi aizrauj zīda krokotais kritums , - Vajag godīgas rokas un patiesu cilvēku vajag zem tā.” Šī atziņa māca cilvēkos meklēt iekšējo, nevis ārējo skaistumu, jo personību nosaka nevis cilvēka apģērbs, izskats, bet gan viņa attieksme, rakstura īpašības, dzīves vērtības. Mūsdienās daudzi aizmirst par šo, un ārējais izskats bieži vien pārkliedz cilvēka iekšējo pasauli, kas ir visnoteicošākā cilvēka sastāvdaļa. …
