Māte literatūrā. Mātes pašaizliedzīgā upurēšanās bērnu labā

Nepārprotami mātes uzupurēšanas bērnu labā parādīta Regīnas Ezeras romānā „Aka” gan Lauras, gan Alvīnes tēlā. Man šķiet, ka pārāk nesavtīgi rūpējoties par bērna dzīvi, māte skaudri nodara pāri savai dzīvei. Par to liecina Lauras apraksts: Viņa izskatījās pelēka: izbalojusi blūze, padilušas tūristu bikses ar kniedēm, noputējušas basas kājas, tikai pagarie, pakausī ar melnu gumiju sasietie mati mirdzēja krāšņi un sarkanīgi, nesaderēdamies ar visu pārējo. Jau pašā romāna sākumā pausta doma, ka Laura savu dzīvi dzīvo bērniem, nerūpēdamās par savu ārieni un iekšējo harmoniju. Cik viņai gadu? Tā ap trīsdesmit. Pēc auguma zem, pēc sejas- virs trīsdesmit. Tā pašai nemanot, ziedojot sevi citiem, sieviete ir pāragri novecojusi, neatbilst sava bioloģiskā pulksteņa vecumam. Mēs esam tik veci, cik jūtamies. Nepārtrauktas ikdienas rūpes par citiem iztukšo mūs. Mēs vairs neprotam, paskatīties spogulī, sev uzsmaidīt, priecāties par katru neikdienišķu sīkumu. Laurai tika dota izvēle- būt laimīgai, veidojot citu ģimeni vai pildīt savus mātes un sievas pienākumus. Laura izdarīja izvēli, balstoties uz saviem iekšējās morāles principiem bērnu labā, neskatoties uz to, ka atņem sev brīvības un pilnīgas laimes garšu.…