Pārspriedums par Aspaziju

Viņa dzejā pauž pārdomas par dzīves patiesīgumu, par to, vai mēs paši nojaušam, ka dzīvojam vienos vienīgos melos, manuprāt, tas cieši bija saistīts ar viņas un Raiņa kopdzīvi. Saulcerīte Viese un citi dzejnieku dzīves un daiļrades pētnieki uzskata, ka Aspazijas un Raiņa jūtas vienam pret otru ir bijušas tikai platoniskas. Pastāv arī uzskats, ka tās nav izpaudušās kā vīrietim pret sievieti, bet gan kā dēlam pret māti. „Mēs visi melos // Ietīti // Kā zīda diegos //Zirnekļi. // Un ne par šo, // Un ne par to, // Kā ripot meli // Noripo! // Ej tā tu viens // Rokā ķer, // Kur patiesības // Zibens sper!"
Domāju, ka dzīve Aspazijai bija prasījusi daudz spēka un cītības, bet ne vienmēr pretī deva kāroto. Viņa bija garā stipra sieviete, kura zināja, ko vēlas sasniegt. Aspazijas devums latviešu sievietes izaugsmē, līdzvērtīguma rašanā, vārda brīvības iegūšanā un pašapziņas celšanā ir neaizstājams. Dzejniece savos daiļdarbos māca drosmi un ticību sev zaudējumu brīžos, māca saglabāt pašcieņu, izkopt spējas un gara dāvanas, dzīvot un pastāvēt par to, kas ir svarīgs. Pati rakstniece teikusi: „Katram jāatrisina sava mīkla, ir no svara ikvienam pasacīt, kas viņš ir, ko viņš var veikt un par ko viņš var kļūt. Mana dzīve jau no sākta gala nav gājusi taisnā līnijā uz priekšu, bet, viļņodama kā jūra, tā mani drīz cēlusi augšup, drīz grūdusi lejā.”
…