Mātes tēls literatūrā

Mēs regulāri dzirdam dažādu vērtību sistēmu normas, uzskatus. Mūsdienu sabiedrībā vērtības vietā un nevietā minam „vērtības”, tādejādi vairs pat neiedziļinoties to būtībā. Rezultātā lielākā degradēšanās notiek mūsu garīgajā līmenī. Elements, kas lielākoties dominē viesiem cilvēkiem vērtību sistēmā, ir ģimene. Stipra ģimene var būt arī tāda, kurā ir tikai viens no vecākiem. Mūsu saknes izplešas tālu un līdz pašām dzīlēm diez vai tiks atrastas. Pati tuvākā, ciešākā „sakne” ir māte. Sievietes gandrīz vienmēr tikušas definētas „mātes lomā” un “būšana par māti" kategorijas ietvaros, turklāt vairums sieviešu šo lomu savā dzīvē arī izpilda. Mātes, kas var būt mūsu uzupurēšanās uguns kvēle, bezgalīgais mīlestības ūdenskritums, māte, kuras mugura salīks, nesot ūdens spaiņus, bet iekšējais spēks ir stiprs kā klints, dodot dzīvot prieku. Mājas, kuras ir tikai esot mātei. Vai māte, kura ir riebīga un sīva, nemīl? Dažādi ir mātes tēli, tik dažādi, cik bērnu, cik cilvēku. Mātes tēls ir iedvesmojis dažādus māksliniekus: glezniecībā, mūzikā, kinomākslā un, īpaši literatūrā. Par psiholoģiko spēku, fizisko izturību mātē radītājā, tautas dzīvo sparu, kuru sniedz māte, raksta arī Sallija Salminene romānā „Katrīna”, J. Jaunsudrabiņa "Aija", R.Ezeras "Aka", R.Blaumaņa "Pazudušais dēls", I.Ziedoņa "Poēma par pienu", Ā. Elksnes, F. Bārdas, J. Poruka, M. Ķempes dzejā, kā arī folklorā, kur mātei tiek piešķirta arī simboliska nozīme - mātes loma – dzimtes loma, latvietības sargātājas simbola uzsvērums.…