Gēte "Fausts". Pirmās daļas analīze

Lugā ir ļoti daudz mitoloģisku un reliģisku simbolu, bieži lietota alegorija.
Faustā ir izmantoti bagātīgi un savdabīgi tēlainās izteiksmes līdzekļi. Daudz ir pretmetu: Ir māksla gara, laiks ir īss. Šai nabadzībā, kāda bagātība! Ir priekos bēdas, bēdās prieki! Man priekšā diena un aiz manis nakts. Man pāri debess, apakšā man jūra. Efektīvi un poētiski izmantotas metaforas: pavasaris galvu ceļ, saule necieš. Epiteti: mīlošas zvaigznes, mīlas uguns. Salīdzinājumi: Sēd nemierpilna kā būrī sagūstīta dzilna. Velns, neesi kā biezputra. Ne mazums ir retorisku jautājumu un izsaucienu: Kurp ejam? Nāc! Dosimies tik pasaulē! Sveikta lai dzīve! Sveikta lai brīve! Ak, svētā nevainība! Sastopami vairāki divkāršojumi: Nāc līdz! Nāc līdz! un daudzkāršojumi: Es raudu, raudu, raudu...

Gētes Fausts pieder pie tiem mākslas darbiem, kuri nekad nenoveco, jo tajā ir iemiesotas daudzas neatrisinātas dzīves pretrunas un izskan jautājumi uz kuriem joprojām nav rastas patiesas atbildes. Tā ir lieliska poēzija, kas ietver sevī apbrīnojami dziļas domas. Fausts ir neprātīgs sapņotājs. Viņam ir dota dievišķā sevis meklējumu dzirksts. Manuprāt, katrā no mums ir šāda dzirkstele. Taču ikviens mirst garīgi brīdi, kad neko vairs nevēlas, kad laiks kļuvis par vienu vienīgu plūsmu. Dieva strīds ar Mefistofeli – tas ir mūsu katra lēmums – kādu ceļu iet. Un, lai cik tas būtu dīvaini, taisnība ir abiem. Dievs to ļoti labi saprot. Meklējumi izpērk kļūdas, tieši tāpēc Fausts un Margarita nokļūst debesīs.
…